Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Dāvids Alfrēds

Biogrāfija

Dāvids AlfrēdsAlfrēds Dāvids dzimis 1923. gada 9. septembrī Bejas (tagad Jaunalūksnes) pagasta "Draķēnos". Mācījies Bejas pamatskolā, Alūksnes ģimnāzijā. Kad 1943. gadā vajadzēja absolvēt ģimnāziju, martā sākas totālā mobilizācija un atestāts par skolas beigšanu tā arī netiek saņemts, jo seko gadi vācu darba dienestā, leģionāra gaitas un vēl iesaukums padomju armijas karavīru rindās. Kara posts un tajā pārdzīvotais emocionāli un patiesi atspoguļots autobiogrāfiskajā romānā „Skaidas”. Pēc kara šausmām atgriezies mājās, Alfrēds Dāvids pabeidzis Alūksnes vakara vidusskolu, ieguvis atestātu par vidējo izglītību, bet Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē tos, kuri reģistrēti vācu darba dienestā, neuzņem. Alfrēds Dāvids iestājas Maskavas tirdzniecības institūta filiālē Rīgā, to sekmīgi pabeidz un seko darba gaitas tirdzniecībā Alūksnē. Alfrēds pats apzinās, ka nav piemērots darbam tirdzniecībā, tas viņu neinteresē un viņš meklē iespēju pārkvalificēties. Tā kā viņu interesē mūzika, 1961. gadā iestājas Jelgavas mūzikas vidusskolas neklātienes nodaļā, ko absolvē 1966. gadā. Seko darbs Liepnas internātskolā par dziedāšanas skolotāju. Par skaistāko savas dzīves posmu Alfrēds Dāvids uzskata gadus , kas nostrādāti Alūksnes mūzikas skolā, mācot bērniem solfedžo un mūzikas literatūru. Gandarījumu un prieku sagādā darbs ar savu lolojumu vīru kori „Ezerkrasts” , kad uz mēģinājumiem vīri nāca laika posmā no 1971. līdz 1983. gadam. Vadīts arī Alsviķu pagasta koris. Darba veterānu kora vadību Alfrēds Dāvids uzņēmies, būdams jau pensijā, un vadījis to līdz 1996. gadam . Būdams pensijā sirmais vīrs pievērsies literatūrai. Tā viņu interesējusi visu mūžu. Raksta galvenokārt prozu. Emocionāli piesātināts ir autobiogrāfiskais apjomīgais romāns „Skaidas”, kura 560 lappusēs atainots laika posms no 1938. līdz 1950. gadam. Romāns „Aplausu deja” veidots no patiesu vēsturisku notikumu un cilvēku likteņgaitu atainojuma un uzskatāms par spilgtu un nozīmīgu laikmeta dokumentu. Dzejnieka Ojāra Vācieša 70 gadu dzimšanas dienai veltītajā literārajā jaunrades konkursā ar devīzi „Ne pēdu pagājības nenoklusēt” autors piedalās ar romāna „Aplausu deja” 1. daļu un prozas darbu konkursā iegūst pirmo vietu. Rakstījis arī dzeju un vietējos laikrakstos aktuālas ir viņa publikācijas par nozīmīgiem procesiem valsts, sava rajona un pilsētas dzīvē. Ar savu pozitīvo un principiālo attieksmi pret darbu viņš ieguva autoritāti sabiedrībā un tika ievēlēts par Alūksnes rajona padomes deputātu. Alfrēds Dāvids aktīvi darbojās rajona literātu klubā „Ezerlāse”.

Alfrēds Dāvids arvien lepojies ar savu ģimeni – četriem bērniem un krietnu pulciņu mazbērnu.
Skumji, bet laiks ir nepielūdzams. Īsi pirms savas 83. dzimšanas dienas aizsaules ceļos aiziet šis staltais, garīgi laikmeta vējos nesalauztais, daudzpusīgi apdāvinātais Alūksnes pusei piederīgais skolotājs, diriģents, rakstnieks, publicists. Mūžs apraujas 2006. gada 7. septembrī. Apglabāts Alūksnes Lielajos kapos.

Par sevi

Pa likteņa nosprausto taku
"Kad es jau biju piedzimis šai bēdu pasaulē, tad brēcu kā pats nelabais, lai meitas paauklē" - tā dziedājis mans krusttēvs, kad es, ar varu atrauts no mammas rokām un krustību ceremonijas veikšanai nodots vecāku izraudzītajai krustmātei, pārāk skaļi protestējis. Bērnībā patiešām meitas mani daudz auklēja, bet diezin vai tas notika krusttēva dziedāšanas dēļ. Drīzāk gan tāpēc, ka tuvākajā apkaimē biju vienīgais puika. Pēc manas piedzimšanas svētdienas rīta saullēkta stundā, 1923. gada 9. septembrī, vairākus gadus pasaulē nākušas tikai meitenes. Es kļuvu par dzīvu lelli un izpētes objektu kaimiņu pusauga meiteņu rokās. Vislabāk mani auklēt prata Kļavkalnu māju saimnieka vecākā meita Velta. Sākot ar divdesmit sestā gada vasaru un pāris turpmākajās, itin bieži pa lauku ceļu no dzimtajām Bejas pagasta "Drāķenu" mājām, tikko no siltas gultas izlīdis un mammu, kas jau strādāja pļavā, mājās nesastapis, garā naktskreklā, saltajā rīta rasā kājeles augstu cilādams, tipināju uz gandrīz kilometru attālajām Veltas mājām. Nereti viņa, pamanījusi mani nākam, lielos puišus kaitinādama, iesaucās: "Mans brūtgāns nāk!" un paņēma "brūtgānu" klēpī.
Negals man ar "brūtēm" bija rudeņos - kulšanas talkās. Lielie puiši tās rāva salmos. Sargāju viņas, cik spēju, vienreiz ņemdams palīgā pat dakšas. Tad gan arī Velta mani aprāja. Šis rājiens pamodināja manī atziņu, ka tieku krāpts. Brūtgāna vārds man kļuva par melu, nievu un izsmiekla izteicēju. Sāku no lielajām meitām vairīties un, kad tās pa vecam paradumam mēģināja mani sa-mīļot, laidu darbā dūres. Vasaras rītos pamodies, nekad vairs neskrēju uz kaimiņiem, bet pie saviem ganiem, un divas vasaras kļuvu par algoto ganu palīgu. Abi ar ganu suni Bonīti bijām galvenie ganītāji. Vienreiz gan (kā Vecajā Vidzemes kalendārā ar papa roku atzīmēts - tas noticis 1929. gada 24. augustā) manas ganu gaitas varēja beigties traģiski. Redzēdams, ka govis grasās ieiet labībā, skrēju tās atgriezt, bet otrā gada bullēns pēkšņi man uzbruka. Par laimi nokritu starp diviem ciņiem, tā ka - uzbrucējs nevarēja man ar ragu iedurt. Tad jau klāt bija arī Bonītis un, kozdams bullēnam pakaļkājās, to aiztrieca. Pēc divdesmit diviem gadiem uzzināju, ka šajā pašā datumā un pat stundā Liepnā piedzimusi meitene, kas kļuva mana sieva.
Pa vidu palika daudzi svarīgi notikumi, kas sīkāk aprakstīti manā autobiogrāfiskajā romānā "Skaidas", tāpēc par tiem pastāstīšu it kā garāmejot.
Skolas gaitas iesāku astoņus kilometrus attālajā Bejas skolā. Mācības grūtības nesagādāja, bet šķiršanās no mājām uz veselu nedēļu bija sāpīga, it sevišķi pirmajos gados, kamēr vēl spilgtā atmiņā bija mammas glāsti vakaros guldinot, sildīšanās gultā pie papa tumšajos rudens un ziemas rītos, kad paps mani mācīja rēķināt. Jau pirms skolas biju apguvis lielo reizrēķinu, proti, reizināt divzīmju skaitļus līdz divdesmit-reiz divdesmit. Skolā gan no tā nekāda labuma nebija, jo mācību plānos bija paredzēts apgūt reizrēķinu līdz desmitreiz desmit.
Skaistos ģimnāzijas gadus aptumšoja karš, Latvijas valsts neatkarības zaudēšana, raizes par kailās dzīvības saglabāšanu. Par to visu esmu sīki pastāstījis "Skaidās", tāpat par piedzīvoto un pārdzīvoto lēģeros, ko cilvēkiem, kas tajos nav bijuši, grūti aptvert un saprast.
Kad 1950. gadā atgriezos mājās, vajadzēja dzīvi veidot no nulles. 1943. gadā iegūtā Gatavības apliecība, kā toreiz sauca ģimnāzijas beigšanas dokumentu, bija kļuvusi nederīga, tāpēc iestājos Alūksnes Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā un trijos mēnešos nokārtoju eksāmenus visos priekšmetos, iegūdams sudraba medaļu. Taču tā nepalīdzēja iestāties universitātes juridiskajā fakultātē, jo "vācu kalpiem" augstākā izglītība neesot vajadzīga. Tā nosprieda "krievu kalpi", kas bija bargāki par pašiem saimniekiem, tāpēc, lai iegūtu augstāko izglītību, dokumentus iesniedzu ne kalpiem, bet saimniekiem.
Kļuvu par Vissavienības Neklātienes Padomju tirdzniecības institūta studentu. Tajā pašā gadā liktenis mani apbalvoja ar augstāko balvu. Laikam pēc pašas Laimas lēmuma, mani iemīlēja še jau pieminētā Liepnas meitene un kļuva par manas dzīves uzticamu līdzgaitnieci priekos un bēdās, par stipru balstu šaubu, neziņas, gļēvuma, mazdūšības brīžos, par kalnup saucēju un augšup cēlēju, kad jau slīdēju bezdibenī, par ceļvedi pāri visām dūkstīm un dangām, kur grūtāk un bīstamāk, pati pa priekšu iedama, mani, mūsu četrus bērnus un sešus mazbērnus auklējot un dzīves ceļu apgaismojot, kā svecīte izdegdama.
Tirdzniecībā nostrādāju četrpadsmit gadus. Jau pēc pirmajiem pieciem sapratu, ka šim darbam neesmu piemērots, tādēļ pamazām sāku domāt, ko darīt tālāk. Palīdzēja gadījums un labi cilvēki, par ko jau stāstīju savas grāmatas pēcvārdā. Trīsdesmit piecu gadu vecumā, reizē ar vecāko meitu pievērsos mūzikai un pēc Jelgavas mūzikas vidusskolas beigšanas, Riharda Ādamsona aicināts, sāku strādāt Alūksnes bērnu mūzikas skolā. Pēdējie septiņpadsmit gadi līdz pensijai bija skaistākais dzīves posms. Panākumi darbā, saticība ģimenē, sabiedriskie pienākumi, organizējot un vadot korus, padarīja dzīvi par nepārtrauktiem svētkiem.
Trauksmains un skaists bija arī Atmodas periods. Šķita, ka atgriežas bērnība un agrā jaunība ar sarkanbaltsarkano karogu, "Dievs, svētī Latviju!", Līgo svētku svinēšanu. Sākuma jūsmu aptumšoja, diemžēl ar mūsu atbalstu, pie varas nākušo Latvijas pseidopatriotu negausība, mantrausība, tautas interešu pakļaušana per-sonīgajām, bet vislielāko likteņa triecienu saņēmu 1997. gada pavasarī, kad piecu minūšu laikā, brokastīm kafiju vārīdama, uz viņsauli taku iemina mana sieviņa. Acīm neredzama, bet ar sirdi un dvēseli sajūtama, viņa mūsu ģimenē vienmēr ir klāt un joprojām dāvā mums savu svētību un mīlestību.
 
Kad vakarblāzma dienu sauc uz dusu,
Pie apvāršņa sāk "zilie sapņu kalni" māt,
Tad atmiņās vēl gribas klusu, klusu
Man savu dzīves dziesmu otrreiz izdziedāt.
 
Lai prieki, sāpes, mīla, ilgas, grēks
Kā skaņas skaudrā melodijā sienas,
Lai tajā izskanētu vājums mans un spēks,
Un dzīves krāsainās un blāvās dienas.
 
Bet pāri visam, ko viskarstāk vēlos,
Pirms laiks būs pienācis man Dieva priekšā stāt:
Kaut spētu vārdos patiesos un kvēlos
Par Tevi, mana mīļā, cēlā, liecināt!

Darbi

1. Aplausu deja : romāns, 2006.
2. Skaidas : autobiogrāfisks romāns, 1999.
Autoram daudz publikāciju preses izdevumos „Malienas Ziņas”, „Alūksnes Ziņas”.
Tajā skaitā ir arī dzejoļi. „Ezerlāses” kluba dalībnieku atsaucību guva dzejolis

Cik smaga mana sirds

Cik smaga mana sirds! Kas padara to grūtu,
Kaut pavasara elpu dabā jūtu?
Kā puisēns draiskulīgs, ar dienvidvēju nācis,
Tas deju jau ar ziedoņmeitu sācis.
 
Es arī kādreiz pavasarim līdzi gāju
Un ziedoņmeitu sarkdams bildināju.
Man atbildēja, ziedos slīgstot, ceriņzari:
Par agru vēl, nāc citu pavasari!
 
Cits pavasaris atnāca ar citu vēju,
Un, ziedoņmeitu gaidot, tik vien spēju,
Kā lūgties liktenim, kad liesmos kara kāvi,
Lai pasargā no tikšanās ar nāvi.
 
Tā daudzi pavasari atnāca un gāja,
Kad ziedoņmeita man ar ziediem māja,
Un jūtot, ka ar mīlestību viņā skatos,
Tā iemeta pa ziedam manos matos.
 
No ziediem balta tagad kļuvusi man galva –
Šī neatvairāmā un smagā balva,
No rietu klusuma līdz zvīļām rītu ausmām,
Spiež sirdi saldsērīgām atmiņjausmām.
 
 

Alūksnes mūzikas skolas skolotāji 1968. gaga 2. septembrī (3. rindā 3. no labās A. Dāvids)

Alūksnes mūzikas skolas skolotāji 1968. gaga 2. septembrī (3. rindā 3. no labās A. Dāvids)

Ģimenes lokā asoņdesmit gadu jubilejā 2003. gada 9. septembrī.

Ģimenes lokā asoņdesmit gadu jubilejā 2003. gada 9. septembrī.

Kopā ar kora Brūklenājs dziedātājām Gaujienā 1994. g.(otrā no kreisās -dzīvesbiedre Aleksandra Dāvida)

Kopā ar kora Brūklenājs dziedātājām Gaujienā 1994. g.(otrā no kreisās -dzīvesbiedre Aleksandra Dāvida)

Meklēt Dāvids Alfrēds katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.