Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Sagameža-Nāgele Lūcija

Biogrāfija

Lūcija Sagameža-NāgeleLūcija Sāgameža-Nāgele dzimusi 1928. gada 19. martā Mārkalnes pagasta "Sāgās". Vecāki ļoti inteliģenti, gaiši un dievticīgi cilvēki – zemnieki, kuri vēlāk kļūst par kalpotājiem. Mācījusies Mārkalnes pamatskolā, Alūksnes ģimnāzijā. Tur 1945. gadā iesaistās nelegālā organizācijā – Latvijas Nacionālās Jaunatnes apvienībā. Piecu meiteņu sastāvā tiek nodibināta organizatoru – iniciatoru grupa Tālavas sili. Pretošanās kustība okupācijas varai izpaudās atbalstot partizāņu kustību, izdodot žurnālu „Kokle”, rakstot un izplatot skrejlapas. Žurnāls „Kokle” – nakts stundās sveces vai mazas kvēpelītes gaismā ar roku rakstīta vienkārša burtnīca. Tajā jaunieši izteica savu protestu un neapmierinātību pastāvošajai svešajai varai, nepieņemamiem likumiem, Latvijas zemes un tautas iznīcināšanai. Tur publicēja arī savu patriotisko dzeju, aicināja citus nepakļauties komunistiskajai padomju iekārtai. Grupa tika izsekota, atklāta un nodota. 1946. gada 26. februārī meitenes arestē un ievieto Alūksnes milicijas pagaidu aizturēšanas telpās. Seko neskaitāmas pratināšanas, Alūksnes cietums, Valkas cietums, Rīgas centrālcietums, tiesa. Kara tribunāla spriedums – 10 gadi stingrā režīma labošanas darbu kolonijā ar 5 beztiesību gadiem pēc tam. 1947. gada 22. aprīlī Lūciju Sāgamežu-Nāgeli izsūta uz Tālajiem Austrumiem. Ceļā uz Kolimu kuģis avarē, meitene izglābjas un tiek izvesta uz Amūras apgabala Sredņe – Belajas nometnēm. 1954. gada rudenī jauniete tiek atbrīvota no tālākās soda izciešanas un tā paša gada 18. septembrī atgriežas Alūksnē, kur dzīvo joprojām.
Smaga un rūgta bija daudzo nebrīves gadu dzīves skola, bet tā mācīja vērtēt cilvēkus, pazīt dzīvi, saskatīt skaistumu sūrajā ikdienā, nepazaudēt purva tumsā sauli. Tā palīdzēja arī izturēt grūtumus atgūtajā dzimtenē, jo pagātne kā melna ēna sekoja visur. Bija grūti sameklēt darbu, sāpināja dažu cilvēku attieksme, arī jaunības sapņiem par rakstnieces darbu tika pārvilkta svītra. Kādā no intervijām Lūcija saka: „Staļina nāves dzirnavas samala manu sapni par rakstniecību, tādēļ, tikai sākoties Latvijas trešajai atmodai, es varēju atļauties publicēt savus darbus gan Latvijā, gan Amerikā un Kanādā”. Bet rakstījusi Lūcija Sāgameža-Nāgele ir vienmēr. Savu pirmo dzejoli uzrakstījusi bērnībā, mācīdamās pamatskolas trešajā klasē. Rakstījusi izsūtījuma gados, padomju okupācijas periodā. Dzeja palīdzējusi pārvarēt dzīves grūtos brīžus, izteikt emocijas prieka un saviļņojuma stundās. Lasot dzejnieces rakstītās rindas var jaust autores piedzīvoto un pārdzīvoto, tur atklājas viņas biogrāfija un visam cauri aužas bezgalīga mīlestība pret dzimto zemi, uzticība tai.
Lūcija Sāgameža-Nāgele tagad ir pensionāre. Viņa lepojas ar dēlu, jauku vedeklu, četriem ļoti mīļiem mazbērniem. Vasaras viņa lielākoties pavada pie jūras Saulkrastos, kur dēla ģimenei ir māja. Ziemas vairāk aizrit mājās Alūksnē. Tad var vairāk lasīt un arī pati rakstīt jaunus darbus. Daudz laika aizņem sabiedriskais darbs, jo dzejniece darbojas Alūksnes rajona politiski represēto kluba „Sarma” valdē, viņa ir rajona literātu kluba „Ezerlāse” dalībniece. Kaut arī pēdējos gados jācīnās ar veselības problēmām, Lūcija ir optimiste, dzīvo ar ticību nākotnei, cenšoties saskatīt labo, skaisto cilvēkos, dabā un ticot Dievam.

Par sevi

Esmu dzimusi skanošo palūdeņu un pavasara vēju laikā- 1928. gada 19. martā, īsi pirms pusnakts. Varbūt tāpēc manā dzejā dominē mūžīgās gaismas spēks- saule un zvaigznes, palūdens tērces, vēju nemiers un jūra- mūžīga un mūžam mainīga savā varenībā. Pēc zodiaka tas bija zivju zvaigznājs Pūķa gadā, tāpēc mans raksturs pilns pretešķību, misticisma, noslēpumu un romantikas.
Mani vecāki bija zemnieki vecās lauku mājās Mārkalnes pagasta „Sāgās”, kur māte, noliekusies pār mana tēva kārto balto bērza šūpuli, pārmeta manai mazajai pierei krusta zīmi, pagalvī ielikdama tautas dziesmu kamolīti ar vārdiem par Tēvzemes mīlestību. Vēlāk mani vecāki no zemniekiem kļuva par kalpotājiem.
Pēc Mārkalnes pamatskolas beigšanas, es mācījos Alūksnes ģimnāzijā. Tas bija skurbais naktsvijoļu laiks, kad cauri jaunības sapņiem un romantikai dunēja kara troksnis un liesmoja mīlestība.
Mūsu zemi un tautu postīja sveša vara, pazuda cilvēki, dega sirmās latvju mājas, palikušas bez Sibīrijā aizvestajiem saimniekiem. Es nevarēju un nespēju samierinā-ties ar svešo un naidīgo diktatūru manā dzimtenē, tādēļ 1945. gadā iestājos Latvijas Nacionālās jaunatnes apvienības Alūksnes ģimnāzijas pretošanās kustības grupā „Tālavas sili”. Mēs izdevām ar roku rakstītu patriotisku žurnālu „Kokle”, palīdzējām nacionālajiem partizāniem ar medikamentiem mežā.
Grupa tika atklāta un nodota. Mani arestēja 1946.gada 26. februārī, bet 12. oktobrī- Baltijas kara tribunāls sodīja mani ar 10 gadiem stingrā režīma labošanas darbu nometnēs. Lai sirdsapziņa visiem būtu tīra, tad tika „piesviesti” vēl 5 gadi bez tiesībām.......... 1947. gada 22. aprīlī mani izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem.
Laiks, kas pavadīts trijos Latvijas cietumos (Alūksnē, Valkā, Rīgas centrālcietumā), ieslodzīto un notiesāto ešelonā ceļā uz nometināšanas vietu, pārsūtīšanas punktā Buhta- Vaninā, grimstošajā kuģī. Hercogs Jēkabs ceļā uz Kolimu, stingrā režīma labošanas darbu nometnēs Sredņe-Belajā – viss ir izkristalizējies un ieguvis savādu, neparastu mirdzumu. Liekas, ka pat pārciestās sāpes smeldz ar sudraba vizmu.
Visos nebrīves gados, neskatoties uz aizliegumu, rakstīju dzejoļus un centos tos pa dažādiem ceļiem pārsūtīt vecākiem. 1954. gada rudenī, ņemot vērā valdības dekrētu par nepilngadīgo jauniešu tiesāšanu, Maskavas Kara tribunāls atbrauca uz mazu austrumu pilsētiņu Ivanoku, caurskatīja otrreiz manu lietu un atbrīvoja mani no tālākās soda izciešanas 1954. gada 18. septembrī. Atgriezos atpakaļ Alūksnē, kur dzīvoju arī tagad, aktīvi piedalos literārā kluba „Ezerlāse” darbībā. Esmu kristiete, ticu Dieva esamībai un Viņa spēkam cilvēku likteņu virzībā.
Uzrakstītam vārdam ir spēks. Tas sasilda sirdi un palīdz dzīvot. Un tā top dzeja. Iedvesmu smeļu dabas skaistumā un cilvēku attiecībās. Ik katru dienu skatu it kā jaunām acīm. Dienas saulainais mirdzums sasaucas ar nakts tumsu un mēness sudraba vizmu, ziedu daile un negaisa brāzmas, palūdens nemiers ar trakojošām putām, atriebība un naids, labestība un ļaunums, piedošana un mīlestība- viss stāv līdzās, dodot vielu dzejai. Cilvēku attiecībās tikpat kā pelavās ir jāatrod vērtīgais zelta grauds.
Man ir iznākušas četras dzeju grāmatas: „Caur laiku varām”, (1992.), „Ievukas grāmata”, (1997.), „Pasniedzu roku rudenim” (1998.), „Vēstules pīķa kungam” (1999.), un „Mans likteņstāsts”- garāks atmiņu tēlojums „Via Dolorosa” otrajā grāmatā (1993.). Esmu publicējusie Amerikas un Kanādas žurnālos un laikrakstos- „Treji vārti”, „Monreālas ziņotājs”, „Laiks”. Patriotisko dzeju konkursā Kanādā ieguvu 4. prēmēto vietu.
Kad manā dzīves ceļā jau dzeltē bērzi un kļavlapu sārtais zeltainums vēsta rudeni, mana vislielākā laime ir atgūtā brīvība un vējos lepni plandošs sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Un kur tad vēl mana dēla, vedeklas un mazbērnu siltā mīlestība un gādība, kas ir augstākā balva par visu.
 
Ar tūkstoš saitēm dzimtā zeme saista
Un zinu – vēl ik brīdi ciešāk sies,
Bet kad būs jāaiziet no dzīves šīs tik skaistas,
Es dziļā mierā teikšu: „Pateicos Tev Dievs!”

Darbi

1. Vēstules Pīķa kungam: mīlas lirika, 1999.
2. Pasniedzu roku rudenim: dzeja, 1998.
3. Ievukas grāmata: dzejoļi un pasakas, 1997.
4. Caur laiku varām: dzejoļi, 1993.
5. Mans likteņstāsts // VIA dolorosa: 2. grām.: staļinisma upuru liecības,- Rīga,1993.- 458. – 540. lpp.
Ir materiāli jaunai grāmatai, daudz publikāciju dažādos preses izdevumos. Darbs turpinās.
Dzejolis „Latvijai 18. novembrī” uzrakstīts 1945. gadā, tas arī bija par pamatu bargajai apsūdzībai par pretpadomju aģitāciju, izsūtīšanai. Dzimtenes mīlestības tēma ir dominējošā autores darbos.

LATVIJAI 18. NOVEMBRĪ

Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru viļņojums zils!
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums seno bruņnieku pils.
 
Jāņnaktīs pakalni spīguļo mirdzošās liesmās,
Rasainos līčos saldi tvan meldrāju vāls.
Meži un ielejas atbalso tūkstošiem dziesmas –
Mūžīgā nemiera brīdis šai naktī ikvienam ir tāls.
 
Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu pilns dārzā līkst ābeles zars,
Sarmainā sudraba sagša tev ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās pumpurus briedina nākošais pavasars.
 
Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem nu kļuvušas mājas -
Tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?
 
Plūst garām mums dzīve kā veļupes ūdeņi melni…
Latvija, dzimtene mana, kad tumsu šķels saulstaru zelts?
Vai visi sapņi irs vējā kā pelēki pelni,
Vai skaistākais dvēseles lolojums tomēr būs velts?
 
Latvija! Latvija! Dzimtene mana, tu – labā,
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit,
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu - astoņpadsmit!
 

Kanādas konsulātā Rīgā 1992. gadā saņemot prēmiju par iegūto 4. vietu patriotiskās dzejas konkursā Kanādā Kanādas konsulātā Rīgā 1992. gadā saņemot prēmiju par iegūto 4. vietu patriotiskās dzejas konkursā Kanādā Ar dēlu Jāni pretī jaunam gadu slieksnim Ar dēlu Jāni pretī jaunam gadu slieksnim Pirmās grāmatas Caur laiku varām atvēršanas svētkos 1993. gada 29. oktobrī Pirmās grāmatas Caur laiku varām atvēršanas svētkos 1993. gada 29. oktobrī

Meklēt Sagameža-Nāgele Lūcija katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.