Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Avotiņa Daina

Biogrāfija

Daina AvotiņaDzejniece, rakstniece un tulkotāja Daina Avotiņa (dzimusi Lejiņa) dzimusi 1926. gada 4. novembrī Valmierā atvaļināta virsnieka ģimenē, vēlāk tēvs kļuvis par mežsargu.
Mācījusies Bejas, Ingažu, Augšgaujas pamatskolās, Gaujienas vidusskolā, Rīgas 3. vidusskolā, kuru beigusi 1947. gadā. Neklātienē studējusi LVU Filoloģijas fakultātē no 1947. līdz 1951. gadam. Strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori un Oriģināldaiļliteratūras redakcijas vadītāju no 1951. līdz 1967.gadam. 1967. un 1968. gadā laikrakstā „Literatūra un Māksla” galvenā redaktores vietniece. Organizējusi un vadījusi Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroju no 1968. līdz 1971. gadam. Rakstnieku Savienības valdes sekretāres pienākumus pildījusi no 1976. līdz 1980. gadam. Rakstnieku Savienības biedre no 1965. gada.
1986. gadā Dainai Avotiņai piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums, 1987. gadā – Lietuvas PSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums.
Pirmā dzejoļa publikācija almanahā „Jauno vārds” 1955. gadā. Pirmais dzejoļu krājums – „Magoņu vasara” 1965. gadā. Autore raksta dzeju, prozu, aprakstus, ceļojumu piezīmes.. Darbiem raksturīga liriska ievirze, dominē mīlestības pārdzīvojumi, sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Prozas darbos plaši izmantoti metaforizēti un personificēti dabas priekšstati, kas palīdz atklāt raksturu psiholoģiju un personāža savstarpējās attieksmes.
Daina Avotiņa veicinājusi latviešu un lietuviešu savstarpējo kultūras sakaru paplašināšanos, rakstījusi par Lietuvu, tulkojusi lietuviešu rakstnieku V. Bubņa, J. Marcinkeviča, S. Nēres, J. Apuša, V. Mikolaiša-Putina un citu autoru darbus, kopā ar V. Ļūdēnu sastādījusi latviešu dzejnieku darbu izlasi lietuviski „Zvani” (Viļņā 1968. gadā). Tulkojusi arī no krievu valodas. Sastādījusi J. Sudrabkalna, M. Ļermontova, Armēnijas un Moldovas dzejnieku darbu izlases.
Kopā ar meitu un radiem atjaunojusi senču mājas – „Mačkalnus”, kur rakstniece dzīvo un strādā. Šajās mājās, kas atrodas Salacas krastā, ierīkota arī lauku pansija.

Par sevi

Ko man sacīt?
Rakstīt pašai par sevi - tas ir visai grūts un netīkams uzdevums. Negribas taču parādīties nelāgā gaismā, bet nevaru arī dižoties. Tā nu nākas cīnīties ar savu "es", kas bieži vien īsto izskatu un būtību cenšas noslēpt aiz pārlieki biezi uztrieptas izlikšanās smiņķa kārtas.
Laikam jau tā tas nenotiek ar mani vien. Ikvienam cilvēkam ir tādi dvēseles nostūri un džungļi, kuros viņš pats baidās ielūkoties, kur nu tos laipni atklāt svešām acīm! Tad tie vispirms jāizmēž, bet kā no sevis izslaucīt, kas noticis vakar?
Nu ko tad lai es pastāstu par sevi? Nudien nekā īpaši interesanta nav. Augu bez mātes un agri iemācījos būt patstāvīga. Gāju ganos. Varu sacīt, ka ne dienu neesmu nodzīvojusi bez darba, un ne jau vienmēr tas bijis patīkams. Man pašai sava dzīvīte šķiet visai radniecīga to cilvēku dzīvei, kuri, pārkāpjot bērnības un jaunības slieksni, uzreiz bez žēlastības iekļuva skarbā pasaulē, kurā vispirms nācās pieredzēt kara radīto postu un bēdas, pēc tam - pēckara trūkumu. Tajās dienās nenobriedušam un nepieredzējušam prātam bija grūti rast īsto patiesību un savu īsto ceļu. Arī es alku pēc izsapņota skaistuma, bet ik solī sadūros ar apkārtējo ļaužu ciešanām un ikdienas pelēcību.
Vēl tagad neesmu aizmirsusi, kā palīdzēju audžumātei no cūku taukiem un ziepjakmens vārīt ziepes, kas nepatīkami oda un ar kurām mazgājām ne vien veļu, bet arī seju, kā taupījām pie tējas liekamo saharīnu un kāda vērte bija ik sāls šķip-sniņai.
Vislielāko prieku tajos gados pieredzēju, kad tēvs man uzdāvināja nezin kā un kur sadabūtas jaunas augstpapēžu kurpes. Brūnas un spīdīgas. Bet milzīgo sajūsmu gandēja raupjās kokvilnas zeķes, kas itin nekādi nesaderēja ar jauno kājavu. Zīda zeķes redzēju vienīgi sapņos. Tolaik vēl nemācēju samierināties ar to, kas ir, un nekārot pēc tā, kas nav aizsniedzams. Tādu gudrību esmu apguvusi tikai tagad vecumā, jo esmu pārliecināta, ka cilvēkam viņa mūžs ar visu tajā esošo labo un ļauno nolemts viņa pirmajā šīszemes mirklī, un to mainīt ar saviem niecīgajiem spēkiem ir visai maz izredžu, kaut gan mēdz sacīt, ka ikvienam pašam jākaļ sava laime.
Mēs dzīvojām mazā mežsargmājiņā "Sileniekos" meža vidū. Tur man nebija ne draudzeņu, ne draugu. Savas bēdas un priekus stāstīju kokiem un putniem. Biju pārliecināta, ka tie mani saprot.
Tā diena, kad tēvs, no pilsētas pārbraucot, atveda jaunu grāmatu, kļuva par ilgiem svētkiem, jo tā tika pārlasīta vairākas reizes. Pēc tam, govju pulciņam nopakaļ iedama, mēģināju iztēloties, ko iepazītie grāmatas tēli dara savās turpmākajās gaitās.
Ne sarežģītie sadzīves apstākļi, ne ļaužu samezglotie likteņi man netraucēja izbaudīt jaunībai lemtos priekus, izdejoties skolas ballēs, iepazīt pirmo mīlestību. To, kuru jaunos gados laikam sastop ikviens, un kura parasti aiziet reizē ar jaunību. Īsto un Vienīgo mēs sastopam vēlāk, bieži vien pārāk vēlu, kad tai mūsu dzīvē vairs nav vietas, to ir aizņēmis pienākums un ikdienas rūpes. Ne katrs arī rod šo īsto mīlestību. Dažs no tādas baidās, jo tā var izjaukt viņa ierasto dzīves ritmu. Toties tos, kuri to īsto mīlestību iepazīst, tā dara stiprākus un labākus un iededz viņos vēlmi darboties ne vien savā, bet arī citu labā.
Es nebūtu uzrakstījusi nevienu dzejoli, man nebūtu iznākusi neviena grāmata, ja liktenis nebūtu lēmis izjust šādas jūtas, kaut arī novēloti. Bez tām mans mūžs būtu līdzīgs pieticīgai pelēka zvirbuļa dzīvītei: esi atradusi drupačiņu maltītei - priecājies! Tev ir pajumte - priecājies! Ko vēl tev vajag?!
Nujā, jaunība aizlidoja kā visiem aizlido, to neviens nav noturējis. Pienāca laiks darbam un ģimenei. Skolas gados biju sapņojusi kļūt par literatūras skolotāju, jo biju iedraudzējusies ar grāmatām. Turklāt Gaujienas ģimnāzijā bija daudz tādu skolotāju, kuriem es vēlējos līdzināties un kurus ar dziļu pateicību un bijīgu cieņu atceros vēl šodien, bet - visvarenais liktenis bija izlēmis citādi.
Apstākļi un nejaušība mani aizveda uz Latvijas Valsts izdevniecību, vēlāko „Liesmu”. Tur aizritēja mana pirmā maizes pelnīšanas diena. Darbs grāmatu izdošanā kļuva par manu galveno skolu dzīves un cilvēku iepazīšanā un pašai sevis veidošanā. Varu teikt, ka tieši tur iemācījos patstāvīgi spriest un domāt.
Taču ne īstajā skolā mācoties un kāri lasot ikvienu jaunu grāmatu, ne darba pirmajos gados man ne prātā nenāca, ka arī es pati varētu radīt kādu grāmatu. Man šķita, ka rakstnieki ir apveltīti ar kādu pārdabisku, gandrīz vai dievišķu spēku. Zināju, ka tāda man noteikti nav un nemaz par tādu nesapņoju. Tulkošanā gan izmēģināju roku, jo ar šo darbu varētu piepelnīt lieku rubli pie algas. Sākumā tulkoju visu, ko redakcijas vadība man piedāvāja. Drīz sāku izvēlēties tādus darbus, kuru latviskošana darīja prieku.
Biju izdevniecībā nostrādājusi jau vairākus gadus, turpat vai desmit, kad kolēģu - Ilgoņa Bērsona, Martas Bārbales un citu - rosināta, tomēr sāku prātot par rakstīšanu, bet apjautu vienu: ja gribu būt laba redaktore citu darbiem, tad vāji rakstīt nevaru atļauties, bet labi diezin vai spēšu.
Atkal ritēja laiks. Stunda pēc stundas. Gads pēc gada. Pēkšņi vienā rudenīgā dienā pēc kāda man liktenīga cilvēka sastapšanas es vairs negudroju par savu varēšanu vai nevarēšanu, bet sāku ar skubu rakstīt dzejoli pēc dzejoļa. Sākumā, to darot, netiku vaļā no prāta diktāta, tāpēc mana pirmā grāmatiņa tomēr iznāca pelēcīga, tik pelēcīga, ka labprāt vēlētos, lai tās nebūtu. Bruno Saulītis man sacīja: "Daina, dzeju rakstot, prātu metiet pie malas! Dzeja ir sirdsdarbs..."
To sapratu arī pati. Un tad dzejoļi sāka nākt pie manis gandrīz vai joņiem. Tie uzradās nezin no kurienes un visneiedomājamākajās vietās. Braucu vilcienā - dzejolis apsēžas blakus. Eju pa ielu - dzejolis nāk pretim. Ja uzreiz nepierakstu, tas apvainojas un aiziet uz neatgriešanos. Pazūd.
Dzejniece Broņislava Martuževa reiz televīzijas raidījumā teica, ka pie viņas dzejoļi atlidojot no balta mākoņa maliņas... Manējie laikam ieradās no mūsu mežiem un laukiem vai mīļa cilvēka domām. Es tos neizdomāju. Nevienu. Dzejolis, manuprāt, ir paša Dieva dāvana un uzdevums tā rakstītājam, lai tādējādi paustu savas un savu līdzcilvēku sāpes un priekus. Dzejā ietērptas sāpes top vieglākas, prieks - gaišāks un lielāks.
Proza ir prāta darbs, prāta bērns. Prozu ar jūtām vien laikam neviens nevar uzrakstīt. Vismaz es neesmu varējusi un nevaru, kaut gan ierosme jebkuram stāstam vai romānam rodas pēkšņi un negaidīti tāpat kā dzejolis.
Parasti šo ierosmi rada kāds neparasts notikums vai neikdienišķs cilvēks. Prototips Notikums vai prototips Cilvēks. Ne jau cildenie ļaudis un ārkārtējie notikumi vien noder rakstīšanai. Ikviena cilvēka mūžs ir neuzrakstīta grāmata. Esmu iekrājusi pat nelielu kasti ar uzmestām skicēm, īsiem daudzu sastaptu likteņu apstāstiem. Pamazām velku šo mantību ārā no glabātavas un šķiroju divās kaudzītēs, no kurām vienu dabū uguns, otru apdomāju, apsveru, un tā varbūt vēl noderēs. Ja ne man, tad kādam citam.
Ja dzejoli aizvien esmu uzrakstījusi viegli un ātri, tādu, kāds tas pie manis ieradies, tad ar prozu ir pavisam citādi. To rakstīt ir grūti. Tā prasa piepūli. Ieiešanu citā, man svešā dzīvē, kas jāizjūt kā savējā. Atteikšanos no daudz kā, jo, kad esmu sākusi, tad darbs vaļā vairs nelaiž, līdz aiziets līdz galam, kas dažkārt nemaz nav darba gals, jo viss padarītais izrādās nederīgs, nepatiess. Tādā reizē ilgu laiku moka vilšanās savā spējā un neapmierinātība līdz brīdim, kad ieraugu īsto veidu un ceļu, pa kuru darbs jāved tālāk. Un tomēr pēc ikvienas grāmatas iznākšanas rājos pati ar sevi, ka to varēju uzrakstīt labāk.
Jā, prozu rakstīt man nenākas viegli, un es ilgi vairos ķerties pie kāda jauna romāna vai stāsta, jo neapzināti, reizumis pat apzināti, žēloju sevi un taupu savus tīri fiziskos un garīgos spēciņus. Strādājot nākas cīnīties arī pret kādu savu visai peļamu īpašību - pasteigties, drīzāk pabeigt, tikt vaļā no sēdēšanas un domāšanas. Tālab man nav garu prozas darbu. Dažreiz tas nenāk par sliktu, bet citreiz būtu vajadzējis vēl krietni pastrādāt, nevis ar skubu bēgt no rakstāmgalda.
Tiesa gan arī tas, ka es sava mūža lielāko daļu esmu strādājusi tā dēvēto maizes darbu, kad laiku rakstīšanai varēju atlicināt tikai vakaros, naktīs un atvaļinājuma nedēļās. Tās es parasti pavadīju kopā ar Olgu Lisovsku kaut kur tālu Lietuvā kādā mazā viesnīciņā, strādājot no rīta līdz vakaram. Tie bija ražīgi un bagāti mēneši mums abām. Ik mirklis piederēja vienīgi mums un mūsu iecerēm. Esmu pateicīga saviem bērniem, ka viņi man dāvāja šo laiku, nepieprasot to sev, kaut gan tāda sevis sadalīšana starp ģimeni un rakstīšanu nebūt nebija viegla. Tālumā ilgojos pēc mājām, mājās gribēju tikt no tām projām.
Rāmi un nesteidzoties, un nevienam pāri nenodarot, visu apdomāt un izlikt uz papīra varu tikai tagad vecumā. Tencinu Dievam, ka viņš vēl neatņem manām acīm spēju skaidri visu redzēt un prātam - tāpat skaidri spriest. Vēl ceru uzrakstīt vismaz pāris grāmatu.
Vai paspēšu?
To gan nezinu.
Kas mani mudina uz rakstīšanu? Vai tad nava jau gana? Bet kā gan var dzīvot dīkā?
Te, laukos, mīt ļaudis, kuriem viņu mīļotā zeme dod gauži skopu maizes riecienu, tomēr viņi sīksti pretojas domai, ka varētu pamest savu dzimto vietu, meklēt laimi, vieglāku darbu un labāku iztiku pilsētā. Viņi strādā un vienlaikus ar iesētu graudu, ar iestādītu ābeli audzē un saudzē savu cerību un ticību labākai rītdienai.
Man būtu kauns sēdēt un laiskoties. Es gribētu viņiem ar savu darbu palīdzēt. Par viņiem var rakstīt daudz un daudzi. Un arī par tādiem, kuri kokus nestāda, bet cērt. Nežēlīgi. Mūsu mežā auga diža egļumāte. Tieši uz „Mačkalnu” un kaimiņu robežas. Kāds vīrs lūdza atļauju izvest kokus no savas cirsmas caur mūsu mežu. Kā neļausi? Pa gaisu taču viņš tos nevarētu iznest. Viņš brauca garām vecajai eglei. Gadījās danga. Vīrs, gari nedomājot, atļauju nevienam neprasot, ņēma un nocirto mūsu robežu sargātāju, sēklu sējēju egļumāti un viņas čiekurotos zarus sameta dubļos zem traktora riteņiem. Kad es šim vīram jautāju, kāpēc tā rīkojies, viņš sacīja:
- Nezinu. Domāju, kas tur nu liels - viens koks!
Cik eju garām tam vientuļajam celmam, tik jūtu sāpi un dusmas. Vajadzētu par šo egļumāti un tās mūžu, un aso, aso nežēlīgo zāģi pastāstīt.
Un vēl mani, vecu romantiķi, urda gandrīz nepārvarama vēlme līdz dzelmenim izprast šodienas neromantiski noskaņoto jaunatni. Es tagad, tieši mūža nogalē, dzīvoju jaunu cilvēku un pusaudžu vidē. No malas vēroju. Pūlos saprast. Varētu pat sacīt, ka dzīvoju ar viņu šodienas rūpēm un nākotnes plāniem, jo man pašai tādu vairs nav. Apzinos, ka ne vien „Mačkalnu”, bet visas Latvijas turpmāko likteni veidos tieši jaunā paaudze. Gudra. Darbīga. Skadra un lietišķa prāta vadīti cilvēki.
Lūdzu par viņiem Dievu, lai prātam blakus būtu arī dvēsele! Lai šajā reālisma pasaulē pavisam nepagaistu romantisms, jo bez tā dzīve var tapt salta un bezkrāsaina.
Nujā, ja arī spētu radīt kādu romānu par jauniešiem, vai gan viņi to lasīs? Vai viņi, datoru un televizoru laikmeta cilvēki, vispār nepārstās lasīt grāmatas?
Diezin vai kādam no viņiem gribētos būt līdzīgam manam kapteinim Jēkam?
Kā gan varu par to šaubīties! Esmu taču dzirdējusi un lasījusi, ka jaunos latviešu jūrniekus cildinot visā pasaulē. Tātad Jēks var mierīgi kuģot Viņsaules okeānos - šeit viņam ir pēcteči.
Bet es esmu laimīga, ka varu staigāt pa savu senču iemītajām takām. Esmu izpildījusi pienākumu pret viņiem, aizgājušajiem, un tiem, kuri te paliks pēc manis - neesmu ļāvusi šīm mājām sabrukt, takām aizaugt. Ne jau viena šo darbu esmu veikusi. Viens cilvēks neko lielu nevar iespēt. Kopā ar meitu un mazbērniem. Kopā ar radiem. Kopā ar daudziem labiem ļaudīm.
Esmu laimīga, ka savā vienatnē neesmu vientuļa. Ap mani sprēgā un dzirksteļo jaunība. Kad esmu pārāk nogurusi, paveros viņos un saprotu - Dzīve ir mūžīga, tā turpinās.
Esmu laimīga, ka vēl varu saviem mīļajiem nedaudz palīdzēt.
Esmu laimīga, ka mani nav aizmirsuši draugi. Atskan tālruņa zvans. Pastniece atnes vēstuli.
Aiz Salacas purviņā sasaucas dzērves. Tā viņas sasaucas pārnākušas un pirms tālā ceļa atpakaļ. Divi jaunie stārķi nosēdušies uz jumta kores. Laikam pēta apkārtni, meklē vietu, kur pavasarī vīt ligzdu. Man gar kājām vakara nokrēslī savās darba gaitās aizčabina ezis.
Diezin kas dzīvo pareizāk – putni un zvēri, kuri nemaina sensenos likumus un tikumus, vai modernizētais, cilvēks?

Darbi

1. Zudībās atrastais : romāns, 2004.
2. Kapteiņa Jēka mīlestība : romāns Aleksandra Bērziņa piemiņai, 2000.
3. Nesalauztā : romāns, 1999.
4. Ticu zemei un cilvēkiem : atmiņas, 1999.
5. Zem cīruļspārna... : lirika, 1992.
6. Nāk diena pēc dienas : triloģijas nobeigums, 1990.
7. Taka: romāns,1989
8. Ērģeles naktī : dzeja, 1986.
9. Tuvie : literāru portertu un atmiņu skices, 1985.
10. Pāri akacim : romāns, 1983.
11. Dadžu vijoles : dzeja 1965-1979, 1981.
12. Caunas pēdu raksts : dzeja , 1979.
13. Celmi pie upes : romāns, 1978.
14. Saksiņu vējos. Akmens enkurs : romāns – diloģija (kopā ar A. Šliseru), 1976.
15. Mazās ostas : dzeja, 1974.
16. Zuze: lirisks stāsts, 1973.
17. Baltijas toveri sālīti : apraksti (kopā ar Jāni Peteru), 1973.
18. Delnā kā bezdelīdzēns : dzeja, 1971.
19. Nenogaliniet stirnu... : stāsts, 1970.
20. Akmens ziedēšana: dzeja, 1969.
21. Vakaru valodas : ceļa piezīmes un pārdomas, 1968.
22. Vērmeļu vīns : dzeja, 1967.
23. Magoņu vasara : dzejoļu krājums, 1965.
24. Сирота. Тропа: романы, 1988.
25. Малые гавани: стихи, 1983
26. Pamote (Zuze): apysaka, 1978.
27. Каменный якорь роман 1978
27. Цветение камня стихи 1973
 

Kopa ar meitu Sarmu un mazmeitu Baibu

Kopa ar meitu Sarmu un mazmeitu Baibu

Rakstniece pārdomu brīdī

Rakstniece pārdomu brīdī  

Meklēt Avotiņa Daina katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.