Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Zelčs Ainārs

Biogrāfija

Zelčs AinārsBrīvmākslinieks, tēlnieks un literāts Ainārs Zelčš dzimis Gulbenē 1958. gada jūnijā. Drīz vien ģimene pārceļas uz Bausku, bet pēc nepilna tur pavadītā gada apmetas uz dzīvi Alūksnē un šo pilsētu Ainārs Zelčs uzskata par savējo. Pamatizglītību iegūst mācoties Alūksnē, pēc tam turpina mācīties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (absolvē 1979. gadā) un Valsts Mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā, kuru sekmīgi beidz 1986. gadā. Pirmo radošo darbu – piemiņas kapakmeni (cilni kaimiņam) – Ainārs Zelčs izkalis 1983. gadā tēva mājās. Akmeņu kalšana kļūst par viņa maizes darbu. Tēlnieka darbam mākslinieks izmanto Alūksnes apkārtnē sameklētos akmeņus – pats tos atgādā mājās, kur Kanaviņu ielā zem klajas debess atrodas viņa darbnīca. Gan Alūksnes pilsētā, gan rajonā, gan daudzviet citur mūsu valstī skatāmi viņa veidotie pieminekļi, piemiņas zīmes. Kā atzīst pats tēlnieks – tēlniecība ir smags un veselībai kaitīgs darbs.
Ainārs Zelčs vienmēr ir sekojis aktuāliem notikumiem mūsu valsts dzīvē, bijis to aktīvs dalībnieks. Viņš kļuva par Latvijas Tautas frontes ierindnieku kopš tās dibināšanas, 1993. gadā tika izvirzīts par LTF Alūksnes nodaļas vadītāju. No 1989. līdz 1991. gadam bija Alūksnes rajona padomes deputāts, 1994. – 1997. – Alūksnes domes deputāts. Liels darbs veikts vadot Latvijas Kultūras fonda Alūksnes kopu.
Jau kopš skolas gadiem Aināram Zelčam tuva literatūra, tad arī pirmie mēģinājumi literārajā jaunradē. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados piedalījies Rakstnieku savienības organizētajos jauno autoru semināros, kur viņa stāsti atzinīgi novērtēti.
2001. gadā Ainārs Zelčs žurnāla „Karogs” un Raimonda Gerkena kopīgi rīkotajā romānu konkursā ieguva otro godalgu par romānu „1945 RIGA”. Autors romānā piedāvā savu versiju par to, kas notiktu, ja 1945. gadā karu būtu uzvarējusi fašistiskā Vācija. Darbā izmantota 20., 30. gadu pareizrakstība, kas palīdz precīzāk atainot tā laika vēsturiskos notikumus. Līdzīgā manierē rakstīts arī romāns „1940”.
Ainārs Zelčs veidojis scenāriju TV filmai „Paralēlā vēsture. 1940. gads”. Filmas pirmizrāde LNT 2005. gada 18. novembrī.
Autors raksta arī lugas. Komēdija „Kokakvass”, ko 2004. gadā iestudējis Alūksnes Tautas teātris, iekļauta tā gada amatierteātru 10 labāko izrāžu skaitā.
Ainārs Zelčs 2003. gada rudenī izveidojis Latvijā pirmo elektronisko grāmatu izdevniecību – e-grāmatu, izdevniecību Eraksti, kas tagad atrodama portālā „Delfi” kā „Delfi” grāmatnīca.
Mākslinieks ir precējies, audzina divus dēlus, sieva Valda tulkotāja no franču valodas. Dzīve rit starp divām pilsētām – Alūksni, kur pārsvarā tiek pavadītas vasaras un darbnīcā kalti akmeņi un Siguldu, kur dzīvo ģimene un ziemas periodā radīti jauni literāri darbi un realizētas citas jaunas idejas.

Par sevi

Esmu dzimis Gulbenē, 1958. gada jūnijā. Darba meklējumos ģimene pārcēlās vispirms uz Bausku, kur sabijām nepilnu gadu, un tad uz Alūksni. Un ja nu tagad man jāatbild uz moderni uzstādītu jautājumu par to, kāda ir mana identitāte, tad atbilde ir skaidra reiz par visām reizēm: esmu alūksnietis.
Kad biju astoņus gadus nomācījies skolā Alūksnē, tad gribēju iestāties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā, dekoratīvās tēlniecības nodaļā. Lai gan biju itin labi sagatavojies, zīmēšanu un gleznošanu privātstundās pamācoties pie Alūksnē dzīvojušās Purvīša skolnieces, mākslinieces Gavares, tak izkritu, saprotams, kompozīcijā. RLMV nebija vis tā skola, kur varēja tik viegli iekšā tikt… Mēģināju vēlreiz, pēc diviem gadiem, un tad izdevās. Zaudēju gan divus vidusskolā pavadītus gadus. Pēc RLMV raudzīju tikt par Tēlniecības nodaļas študenti Mākslas akadēmijā. Šādu jauku ieceri īstenot bija grūtāk, nekā iepriekšējo. Bet tad izgāzos tieši zīmēšanā. Gadu pastrādāju kombinātā „Māksla” par ģipša lējēju leģendārā meistara Maltinieka, arī no Alūksnes puses nākuša, vadībā.
Tālāk viss gāja „kā pa diegu”: studijas, precības, divu bērnu kristības, un pēc sešiem gadiem laimīgi no Rīgas laukā.
Kāds tas „diegs” ir vijies tāļāk? Jāsaka, ka labs. Starp citu, tieši tā biju nosaucis savu privāto uzņēmumu, kurš bankrotēja 1994. gadā. Un ko pēc tam? Pēc tam kalu akmeņus un rakstīju romānus, un daru to joprojām.

Darbi

1. Virves dejotājs: romāns, 2007.
2. 1940: romāns, 2006.
3. 1945RIGA: romāns, 2001.
4. Paralēlā vēsture: scenārijs TV filmai, 2005.
5. Kokakvass: luga, 2004.

Fragments no romāna „1940”

Tūkstoš deviņi simti četrdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā.
Priekšpusdiena.
Rudolfs bija paveicis visus pulka dārznieka uzliktos darbiņus. Ar Liepājas Rožu laukuma krāšņumu apstādījumi šeit, Alūksnē, nespēja sacensties, taču garnizona apkārtni varēja vērot ar labpatiku. Arī viņa pūles tur bija ieguldītas. Alūksnes puiši mēdza stāstīt brīnumu lietas par Jaunās pils parku baronu laikos; kādi svešzemju ziedi esot plaukuši un neredzēti putni paviljonos dziedājuši. Nu ja, katrs liela savas puses skaistumu, bet par Rožu laukumu pils parks skaistāks tomēr nebija.
Pasveicinājis ceļā satikto virsnieka vietnieku Veldri, Rudolfs ieraudzīja Kazimiru nākam. Cik Rudolfs Melbergs bija sīks, tik Kazimirs Ušmāns garš un apjomīgs.
Man jir viestule!- priecīgi paziņoja Kazimirs savā Viļakas puses izloksnē. Pirmajos karadienesta mēnešos Rudolfs nesaprata ir ne pusi no tā, ko Kaziks viņam stāstīja. Skolā mācījies, pa latviešu kopējai lietošanai pieņemtās valodas veidu Kazimirs gāja kā pa izcirtumu, klupdams vai pie katra celma. Ar virsniekiem un instruktoriem viņš centās runāt skolā iemācītajā izrunā, tāpat atbildēja arī kareivjiem, taču vislabāk jutās sava novada izloksnē un ar draugu Rudolfu kā jau ar draugu runāja – pa sovam.
Vēstules Kazimirs saņēma retāk nekā Rudolfs, un tad nu tādos brīžos viņa prieks bija tikpat liels kā viņš pats. Rudolfam sieva rakstīja ik nedēļu, un arī viņš atbildēja tikpat bieži. Jau gads un četri mēneši bija aizvadīti karadienestā, 7. Siguldas kājnieku pulkā, un tieši gads un četri mēneši bija viņu pirmdzimtajam, mazajam Pēterītim.
Katru gadu daudzus kareivjus atvaļināja no aktīvā dienesta pēc piecpadsmit mēnešu izdienas, neliekot nokalpot visus paredzētos astoņpadsmit mēnešus. Rudolfa brālis bija dienējis Auto-tanku pulkā un pārnācis mājās agrāk, taču Rudolfam tādi prieki nespīdēja. Vecākais brālis dienēja trīsdesmit septītajā gadā, kad Eiropā nekaroja; tagad, kad elles katli vārījās malu malās, par dienesta ilguma samazināšanu nebija ko sapņot.
-Vieļok…
Kazimirs viltīgi piemiedza ar aci un izvilkto vēstuli atkal noglabāja kabatā.
-Strimala,- izmeta Rudolfs. Tā viņš mēdza teikt vienumēr, kad no drauga dabūja dzirdēt kādu līdz šim nedzirdētu un nesaprotamu vārdu. Bija taču sava valoda arī jūrmalniekiem. Palaistu te vienu ventiņu pie teikšanas, tad tik būtu joki. Un Rudolfs iespurdzās, iztēlojoties ventiņu sarunājamies ar latgalieti. Kazimirs nobolīja baltas acis. Vai atkal par viņu smejas?
Nē, Rudolfs nesmējās par viņu. Rudolfam bija laba sirds, viņš nemēdza ļauni zoboties.
-Renge!- teica Kazimirs ar uzsvaru. Tā abu starpā tas bij iegājies – kad Rudolfs strimalu, tad Kazimirs, kuram draugs bija pārtulkojis šī kurzemnieku vārda nozīmi, cik vien labi mācēdams piesauca reņģi.
Piepeši izziņoja trauksmi.
Pulks nostājās ierindā, pulkvedis Spandegs nolasīja mobilizācijas pavēli un bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Berķa pavēli.
 

Apceļojot dzimto zemi - pie pieminekļa Z. Meierovicam viņa bojāejas vietā. Apceļojot dzimto zemi - pie pieminekļa Z. Meierovicam viņa bojāejas vietā. Pie autora kaltajām rokas dzirnavām Lielvārdē, Uldevena pilī. Pie autora kaltajām rokas dzirnavām Lielvārdē, Uldevena pilī.  

Meklēt Zelčs Ainārs katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.