Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Svīre Māra

Biogrāfija

Svīre MāraEs, Māra Svīre (pasē Māra Kaijaka), esmu dzimusi 1936. gada 13. oktobrī Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta Majora 1. pakāpes pamatskolā, kur māte Rozālija Brīdaka strādāja par skolotāju, tēvs Jānis Brīdaks par grāmatvedi pienotavā. 1954. gadā beidzu Alūksnes 1. vidusskolu un iestājos Latvijas valsts universitātes juridiskajā fakultātē, kuru absolvēju 1959. gadā, iegūstot kvalifikāciju jurists.
Sešus mēnešus nostrādājusi Jūrmalas vasarnīcu trestā par līgumu daļas inspektori, savu juristes karjeru beidzu, jo jau universitātes laikā biju pievērsusies žurnālistikai. 1960. gada februārī mani pieņēma darbā Latvijas Radio (toreiz - LPSR MP Radioraidījumu un televīzijas komitejā) bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā par redaktori. Radio nostrādāju desmit gadus, bet no 1970. līdz 1975. gadam - žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete" par nodaļas redaktori. 70- tajos gados, izmantojot pseidonīmu Astra Priede, sešu gadu garumā runāju ar radioklausītājiem ciklā "Parunāsim, padomāsim" - par ģimenes, morāles un ētikas jautājumiem, toreiz tas bija visai nepierasti un tāpēc izraisīja milzīgu interesi. Saņēmu tūkstošiem vēstuļu, šos raidījumus vēl līdz šim piemin vecākās paaudzes cilvēki, kad tiekos ar lasītājiem bibliotēkās. Raidījumu materiālus izmantoju grāmatās "Mūžīgā dēstīšana" un "Simts jautājumu sev pašam".
Kopš 1975. gada esmu profesionāla literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre no 1979. gada. Daudzus gadus esmu bijusi Rakstnieku savienības valdes locekle.
Ir izdotas 16 manas grāmatas - romāni, stāstu, noveļu, eseju, pasaku krājumi, publicistika. Joprojām darbojos publicistikā, avīzēs un žurnālos nodrukātos rakstus neesmu saskaitījusi. Uzrakstīti vairāki kinoscenāriji (skat. pielikumā).
Esmu apbalvota ar 1991. gada barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi (Nr. 6575).
Mans vīrs ir rakstnieks Vladimirs Kaijaks. Nu jau 30 gadus mums pieder lauku māja "Staburags", tā atrodas 14 metrus no vietas, kur Daugavas dzelmē stāv Staburaga klints. Tāpēc mums allaž nākas piedalīties pasākumos, kam sakars ar Daugavu un Staburagu. Katru gadu šo vietu apmeklē apmēram 1000 "Staburaga meklētāju", mums bieži jāatbild uz viņu jautājumiem. Skolēniem nav priekšstata, kāds izskatījās Staburags, tāpēc ievedam tos istabā, kurā apskatāmi ap divdesmit Staburaga attēli dažādās tehnikās, vairāki Valda "Staburaga bērnu" izdevumi un palielinātas ilustrācijas. Daudzi saka: "Jums te ir Staburaga muzejs!" Tomēr muzejs tas nav.

Par sevi

Ne prātā nenāca

 
Sieviete drīkst slēpt savus gadus. Bet kas tā par biogrāfiju - bez sākumpunkta? Protams, man gribētos būt jaunākai. Aspazija esot mānījusies, pabīdot savu dzimšanu divus gadus uz priekšu, lai nebūtu vecāka par Raini. Varbūt sekot klasiķes paraugam? Ne prātā nenāk, jo mans Rainis, Vladimirs Kaijaks, jau bija sešus gadus šaisaulē, kad ierados es. Viņš dzimis Cēsu, es - Alūksnes pusē, un, katram savas dzīves līkločus laipojot, līdz satikšanās brīdim mums ne prātā nenāca, ka tāds un tāda uz Zemes mīt.
Viņam ne prātā nenāca, ka apprecējis personu, kura arī sacerēs. Tiesa, drīz atklāja, ka man piemīt rakstnieciska domāšana. Jo biju pasākusi piedāvāt Vladimiram stāstu sižetus. Viņš neņēma pretī, sacīja: "Tas nav mans stāsts. Raksti pati!" Vēlāk pārliecinājos, ka tiešām ir tā - cilvēks izklāsta notikumu vai savas dzīves gājumu un saka : "Romāns! Rakstiet augšā!" Jā, ir, bet... nesaista. Kā savedējas piespēlēts precinieks. Smuks un labs, tikai - vienaldzīgs. Turpretim īstais (sižets tāpat kā iemīļotais) vai nu uzrodas negaidīti un nenovēršami vai liek sevī iemīlēties lēnām, pamazām, tomēr pārliecinoši. Kā viens, tā otrs jāsatiek pašai, klātpievestajiem dikti mazas izredzes. Tāpēc pat par lielu naudu es nerakstītu strikti pasūtītu romānu.
Nu jau esmu tālu uz priekšu aizskrējusi, man jāatgriežas pie saviem gadiem. Nav ko slēpt, jums taču vienalga. Septiņdesmit un vēl viens. Jubilejas savā mūžā vairs nedomāju atzīmēt, lai gan pagājušogad, 2006. gada 13. oktobrī, lielu prieku sagādāja vīru koris Staburags, ierodoties mani sveikt. Ar kora vīriem un diriģentiem esam draudzīgi kopš Atmodas laika, kad pie Staburaga, kur atrodas mūsu māja un tā arī saucas, cilvēki pulcējās uz vairākiem pasākumiem.
Dīvaini, ka, jo vecāks kāds kļūst, jo plašāk savas jubilejas atzīmē, it kā pats un citi dikti priecātos par nodzīvoto laiku. Manuprāt, jāpriecājas par priekšā stāvošajiem gadiem, cerību un iespēju, nevis atmiņu piepildītiem. Tāpēc visskaistākā ir 30 gadu jubileja. Cilvēks jau dzīvē nostājies uz kājām, kaut ko sasniedzis, priekšā vēl tik daudz... Ar katru desmitgadi šis daudz raucas raukumā, līdz pārvēršas par maz. Kur pamats priekam?
Tomēr gausties un žēloties nav manā dabā. Savā 40. dzimšanas dienā pateicu: "Man ir četrdesmit, un pie tā mēs arī paliksim." Esmu centusies savu apņemšanos pildīt. Vēl pagurumu nejūtu, galvā viss kārtībā (ja vispār kādreiz bijis), spēju iet lielus gabalus, skriet prieka pēc, par veselību nežēlojos. Slimošana mūsu ģimenē (gan bērnībā, gan tagad) nebija un nav privilēģija, kas citiem liktu uztraukties un lolot. Skolas laikā klepus vai iesnu dēļ mamma neatļāva palikt mājās, šalles ap kaklu mums netina, un tikai divdesmit piecu gadu vecumā izbaudīju, kas ir angīna. Varu parādīt skolas liecības, kurās nokavēto stundu ailēs visa gada garumā strīpiņa, strīpiņa, strīpiņa.
Septīto klasi beidzot, mana māsa Lija Brīdaka - tolaik prātā nenāca, ka dienās būs dzejniece - brauca ekskursijā uz Staburagu. Ceļš tāls - no Alūksnes caur Gulbeni, Madonu, Pļaviņām. Valda stāsts "Staburaga bērni" bija mācību programmā. Citi izlasīja visu, citi vienīgi fragmentus, kas literatūras mācību grāmatā, tomēr iztēlei tika, kur pieķerties, un, kad vajadzēja spriest par ekskursiju, Staburags bija pats populārākais galamērķis, uz turieni brauca no visas Latvijas. Tagad kādreizējie ekskursanti ved uz šo vietu savus mazbērnus, un tie brīnās: "Kas gan šeit tik īpašs?"
Skatoties pelēkajās fotogrāfijās kāda Lijas klasesbiedra iemūžināto Staburagu un uz lielās atlūzas satupušās meitenes, sīkas kā zvirbulēnus, man bija vēlēšanās arī tur nokļūt, taču ne prātā nenāca, ka pēc gadu desmitiem Staburags būs zem ūdens, bet es dzīvošu krastā tieši virs tā, mājā, kura bija jau toreiz. Tikai Lija, tāpat kā daudzi ekskursanti, nepamanīja, jo virs Staburaga vēl slējās kokiem apaugusi pakraste, un māja atradās pašā augšā, aizslēpusies aiz liepām.
Pusi mūža man ne prātā nenāca, ka vasarās gandrīz ik rītu sēdīšos laivā un nevis tēlošu, bet tiešām būšu kuģapuika, ko Vladimirs - kapteinis - komandēs un rās, ja nenoairēšu līdzeni gar tīklu. Tad es atgādināju, ka laiva nav viņa limuzīns, kas virzienu maina acumirklī; ka Daugavā ir vējš un straume, itin bieži pretējos virzienos; ka man vienkārši pietrūkst spēka. Tā jau nebija, ka viņš mani tikai komandētu. Palaikam paslavēja arī. Lomi gan ar katru gadu kļuva pieticīgāki. Tā nebija mūsu, bet gan malu zvejnieku vaina, kuri ar daudziem nelegāliem tīkliem nežēlīgi izzvejoja Daugavu. Pareizi vien, ka pirms pāris gadiem tīklu zveju aizliedza. Mums vairāk par vienu zivi nevajdzēja. Parasti tas bija breksis, retāk zandarts. Ja sams, tad jau notikums, par kuru gavilēju pa visu Daugavas plašumu. Nīkuļi un sīkās zivis mūsu tīklā neaizķērās, jo lielajām acīm gāja cauri bez briesmām. Krastā nākot, laiva slīdēja vairākus metrus virs Staburaga.
Mūsu klase nezin kāpēc nekur neaizbrauca ekskursijā. Es Staburagu vienīgo reizi savām acīm redzēju sešdesmito gadu sākumā, kopā ar Latvijas Radio jauniešiem. Atgāztu galvu skatoties uz augsto klinti, ne prātā nenāca, ka pār to kādreiz peldēs zivis.
Kad, pabeigusi Alūksnes 1. vidusskolu, iestājos Universitātes juridiskajā fakultātē, nebija ne jausmas, ka izvēlētajā specialitātē nenostrādāšu ne dienu un pirmā darba vieta būs Radio, amats - redaktore. Liktenis ar mani paspēlējās... Tiesa, visus studiju gadus rakstīju avīzēm un vēlāk taisīju arī raidījumus Radio. Lai piepelnītos - stipendija bija maza.
Desmit gadus nostrādāju Radio, pamazām ir kā kļūdama pieaugusi: sākumā bērnu, tad jaunatnes un beidzot sadzīves redakcijā. Radio joprojām ir mans galvenais jaunumu avots, jo nesaista acis un rokām ļauj darīt ko citu. Man patīk radiouzvedumi un radiolasījumi - tie dod vairāk vielas iztēlei, nekā skatāmi priekšnesumi. No Radio aizejot uz tolaik vienīgo sieviešu žurnālu, domāju it kā pat piepildām klusu sapni, un ne prātā nenāca, ka jutīšu tādu nostaļģiju, dzirdot bijušo kolēģu balsis. Labprāt atsaucos aicinājumam runāt pa radio. Sešus gadus svētdienu rītos raidījumā „Parunāsim, padomāsim” runāju ar vēstuļu rakstītājiem (vairāk gan rakstītājām) par attiecībām ģimenē un sabiedrībā. Līdz šim laikam, tiekoties bibliotēkās ar lasītājiem, joprojām atrodas kāda kundze, kas esot bijusi cītīga klausītāja. Tāpat man patika vērot, kādas intonācijas manā stāstā ielikuši aktieri. Diemžēl literārie raidījumi radio ir beigti, iespējams, uz mūžīgiem laikiem.
Negaidītie pavērsieni manā dzīvē nenotika tāpēc, ka pašai nebūtu skaidrs, ko vēlos. No agras bērnības zināju, par ko gribu kļūt.
Mēs dzīvojām skolā. Man ļoti gribējās tikt viņpus durvīm, kuras līdz ar zvanu aizvērās, un skaļā starpbrīža vietā iestājās noslēpumains klusums. Mamma neļāva iet pie viņas klasē un traucēt stundu, bet gadījās tomēr, ka ielavījos. Reiz mammas augstpapēžu kurpēs un ap galvu ar lakatu, kam otros divos stūros iesiet mezgli, lai man būtu bizes. Protams, pēc tam dabūju brāzienu. Vai brīnums, ka mana kvēlākā vēlēšanās bija kļūt par skolnieci? Vēlāk par šuvēju, skolotāju, ārsti, vidusskolas pēdējās klasēs - par juristi. Ne tādu, kas atklātu šausmīgas slepkavības (man stipri bail no līķiem), bet par pilsētas vai rajona izpildu komitejas priekšsēdētāju, un tad es panāktu, ka tur ir kārtība un cilvēki dzīvotu laimīgi. Kāda bērnišķība! Tolaik man ne prātā nenāca, ka uz tādiem amatiem iet nevis pa universitātes, bet gan pa nomenklatūras gaiteņiem.
Dzīves laikā ne to vien esmu sapratusi, tomēr no bērnišķības vaļā neesmu tikusi. Un nemaz negribu. Spēju un patiku izdomāt, sacerēt visādus apgabalus izmantoju rakstīšanā. Mana fantāzija palaikam būvē pilis no dzīvē novērotā, palaikam no zila gaisa. Domāju, ka labākas ir tās, kuras no zila gaisa. Ļaudis paši var vērot un apcerēt ikdienā notiekošo, romānā saistošāks ir tas, ko uz katra soļa nesastapt. Par savu daiļradi man nepatīk ne runāt, ne rakstīt. Ja pašas sacerēto atzītu par sliktu, tad nevienam nerādītu un drukāšanai nepiedāvātu. Bet sevi slavēt taču neiešu - tā būtu lielīšanās.
Brīžam priecājos skaļi kā bērns, brīžam apraudos par sīkumiem, turpretim nopietnās, pat bīstamās situācijās galvu nezaudēju un vienmēr saskatu pat vairākas izejas. Kā jau Svaru zīmē dzimusi.
Dēls Māris arī beidzis juristus un tāpat Svaros dzimis, tomēr ar dažām zvaigžņu nosacītajām sakritībām līdzība mūsu raksturos beidzas. Pasaulīgās izpausmēs esam ļoti dažādi. Viņš pieder pie lietišķajiem cilvēkiem, kas ik dienas valkā baltu kreklu un tumšu uzvalku un kura kabatā neiztrūkstoši mitinās otrais es - mobilais telefons.
Man ne prātā nenāca tādu iegādāties. Paziņoju, ka pati esmu mobila un tāpēc mobilais tālrunis nav vajadzīgs. Kam vajadzēs, tas atradīs pa parastajiem - Rīgā vai laukos. Tomēr tehnika uzvarēja. Un rakstīt arī ar roku vairs nerakstu. Dators ir brīnišķīgs - bezgalīgas iespējas labot, un nekas nav sasvītrots, nekas nav jāpārraksta - gatavs!
Mazmeitai Maijai jau divdesmit divi, pavasarī beigs Universitātes juridiskās fakultātes maģistratūru. Jau no agras bērnības saucu viņu par savu prieku un acuraugu. Un viņa atbild: "Mans prieks un acu paraugs!"
Lienīte pasaulē ieradās sešus gadus vēlāk, viņa ir " mans mīļums".
Es savus jaunos mīlu un, rādās, tā nav vienpusīga mīlestība. Tomēr viņiem ir pašu dzīve, man ne prātā nenāk tajā jaukties ar neprasītiem padomiem un apgrūtināt ar savām problēmām. Tās uzticu Vladimiram. Viņam jāpārcieš gan mani prieki, gan sašutums vai raizes, jānoklausās mani spriedumi par cilvēka dabu un dzīvi tuvākos un tālākos lokos, jāiedziļinās manos radošajos nodomos un pirmajam jāizlasa, kad man gatavs stāsts vai romāns. Vladimirs ir vienīgais cilvēks pasaulē, kam tas svarīgi. Un man ir svarīgi, kas notiek ar viņu. Bez viņa - tā vairs nebūtu dzīve.
Mēs apprecējāmies piektdienā, 13. augustā. Man ne prātā nenāk baidīties no skaitļa 13. Tas nav ne velna ducis, kā uzskata eiropieši, ne nāves punkts, kā pieņemts austrumos. Trīspadsmit ir visa jaunā sākums. Pirmā stunda pēc divpadsmitiem - jaunas dienas sākums, pirmais mēnesis pēc divpadsmitā - jauna gada sākums. Pirmais skaitlis otrajā ducī. Trīspadsmitajā oktobrī katru gadu es sākos no jauna.

Darbi

1. Vizīte svešā mājā : stāsti, 1997.
2. Limuzīns Jāņu nakts krāsā : stāsti, 1997.
3. Ar pseidonīmu Astra Priede Mūžīgā dēstīšana. Publicistika : 1982.
4. Ar vakardienu kabatā. Stāsti, noveles : 1984.
5. Ar pseidonīmu Astra Priede Simts jautājumu sev pašam : Publicistika 1985.
6. No cīruļiem līdz griezei : romāns, 1986. Gada populārākā grāmata. Ed. Veidenbauma literārā prēmija 1986.g.
7. Tik vienu vizošu zvaigzni : romāns, 1987.
8. Tāds laiks : romāns, 1992.
9. Sotto voce : esejas, 1993.
10. Ragana Ragnija: pasaka, 1993.
11. Māsas : romāns, 1997.
12. Nestāsti man pasakas : pasakas pieaugušajiem, 1999.
13. Slazdu krogs un divi nami Rīgā : romāns, 2001.
14. Orhidejas zem zilām ziemas debesīm : stāstījums par Brazīliju un latviešiem Brazīlijā, 2004.
15. Ja pulkstenis nenodos : esejas, 2006.
16. Līdumnieku mantojums : videoromāns, līdzautorībā ar Vladimiru Kaijaku, 2007.
17. Лимузин цвета белой ночи : romāns, 1983.
18. Odus ohtu kahekesi.(Gaišs vakars divatā- stāsti), 1994.
19. Oт жaвoрoнkoв дo koрoстeля :….,1984.
20. Limuzīns Jāņu nakts krāsā ukraiņi valodā kopkrājumā "Sučasna laтiska povisтъ", 1984.
21. Лимузин цвета белой ночи : kopkrājumā „Повести писателей Латвии”, 1997.
 

Lugas

 

1. Gredzens gredzenā : luga „Karogs” 1995. Nr. 4
2. Slazdu krogs : traģikomēdija divās daļās.
3. Ragana Ragnija : pasaka bērniem no 7 līdz 70 gadiem. Abas iestudējis Aizkraukles tautas teātris, rež. Juris Kalvišķis.
4. No astes līdz ūsām : luga leļļu teātrim.
5.Trīs burvju vārdi ; luga leļlu teātrim. Abas lugas iestudētas leļlu teātrī Tims, rež. Juris Babris.
 

Kinoscenāriji

 

1. Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Rīgas Kinostudija rež. Jānis Streičs. „Lielais Kristaps” 1981. g. par labāko scenāriju. Aptaujā sakarā ar kino simtgadi „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” atzīta par visu laiku labāko latviešu filmu.
2. Durvis, kas tev atvērtas. 2 sēriju televīzijas filma, rež. Pēteris Krilovs, 1985.
3. Likteņa līdumnieki. LTV, Vladimira Kaijaka tetraloģijas ekranizācija, rež. Virdžīnija Lejiņa, 56 sērijas.
Rakstniece Māra Svīre interesējas un seko notikumiem dzimtajā pusē. Tai veltīti mīļi, sirsnīgi vārdi.

Caur mūžu mūžiem

Alūksne nav celta uz septiņiem pakalniem kā Roma, bet pakalni ir ap viņu un viņa ap pakalniem. Un manā, jūsu un ikviena alūksnieša dzīvē tā ir daudz nozīmīgāka nekā Roma.
Jāņkalniņš ir mūsu skolas kalns. Vidū starp kādreizējo pamatskolu un vidusskolu, tagad - jaunāko un vecāko klašu nošķīrējs, kalns, kas atdala bērnību no jaunības. Lai gan abas skolu ēkas vienlīdz staltas, Kvēpīša krastā mācoties, mēs gājām garām vidusskolai ar ilgām, ar tādām kā trīsām sirdī. Ak, ne jau dziļāku zināšanu slāpdamas, nē, par tām nedomājām, kad pa Jāņkalna ielu mums pretī nāca vidusskolnieces - cita par citu skaistāka, cita par citu tuvāk tam noslēpumainās burvības pilnajam laikam, kas saucas dzīve un nozīmē arī mīlestību, par ko tik daudz tikām lasījušas romānos .. .
Tie bija pirmie pēckara gadi. Kā stāsta, grūti. Skolotāja Eleonora Ozola sakarā ar Alūksnes skolas trīssimtgadi avīzē rakstīja, ka tūlīt pēc kara neesot pieticis mācību grāmatu. „Vai tiešām?” - lasot brīnījos. Neatceros. Nepieciešamību iet pie draudzenes pēc grāmatas droši vien uzskatīju par izpriecu, nevis par nelaimi. Tiesa gan, mana pirmā liecība 1944./45. mācību gadā ir ar pašas roku uz rūtiņu papīra „drukāta”. Taču jau otrajā trimestrī (izrādās, togad mācību gads bijis sadalīts trīs daļās) atzīmes izliktas Rīgā iespiestā liecības blankā. Skolotājas un skolotāji mūsu, meitentiņu, atmiņu blokos lika iekšā tādas Raiņa, Jaunsudrabiņa, Akuratera, Sudrabkalna, pat Rolāna gudrības, ko tikai ar šodienas prātu spējam īsti novērtēt.
No skolas mājās nācām cauri Jāņkalniņam un ziemā tur, vidusskolas pusē, laidāmies lejā, ragaviņu vietā izmantodamas somu. Manējā nederēja - tā bija no pelēka kartona, lāgā neslīdēja un pēc pirmajiem mēģinājumiem draudīgi sašķobījās. Toties draudzenes Anitas soma bija ar stipriem linu diegiem no biezas cūkādas šūta un šāvās no kalna skurbinošā ātrumā. Nē, par grūtībām neko nezinu teikt. Jo nav jau nemaz tik grūti, teiksim, visu pēcpusdienu nostāvēt rindā pēc cukura vai trīs gadus iet skolā vienā un tai pašā kleitā. Liekas, tolaik - vismaz ar bērniem - par grūtībām nemaz tik daudz nerunāja. Jo, kad patiešām ir grūti, tad nav laika žēloties . . .
Mēs nu jau esam gados, bet Jāņkalniņš tāds pats. Un arvien vēl pieder un vienmēr piederēs alūksniešu skolas laikam. Visu mūžu pavasaros, kad Jāņkalniņa bērzi at-metas zaļgani, liksies, ka tie sola bezbēdīgu vasaras brīvlaiku, bet rudeņos pirmās dzeltenās lapas liks satrūkties : drīz laiks uz skolu, uz skolu! Bērniem, mazbērniem . . . Un tas ir tāpat, it kā pašiem . . .
Lazdu kalniņš ir cinis dūkstainas pļavas vidū. Tas varētu būt īstenais mīlētāju kalniņš : pa rokai un tomēr nomaļš. Šad tad piekopts, tomēr pietiekami pirmatnīgs, lai tajā varētu atrast svešām acīm paslēptu aizvietu, kur skūpstīties. Bet es te varu iestāstīt, ko gribu, Lazdu kalniņš mīlētājiem nepatīk. Tas ir aizmirsts kā pirmā mīlestība. Vienīgi ziemās noder apkārtnes puišeļiem, lai iemācītos uz slēpēm izlīkumot starp kokiem un krūmu puduriem.
Bet kāpēc ne lazdas, nedz kādi citi krūmi negrib augt pārsimt metru tālāk - Kanceles kalniņā? Vai tos, tāpat kā ļaudis, atbaida granīta pieminekļa vēsums vai arī saknes te nerod barību? Kanceles kalniņš liekas noslēpumains, pat biedējošs, lai gan te gaišie lapu koki vien. To noskaņu droši vien iedveš mūra pagrabi, kas še kaut kur zem kājām un no kuriem, kā stāsta, zem ezera esot eja uz salu. Reiz mēs, meitenes, sākām šo eju meklēt. Drebošu sirdi ložņāju pa vēl neaizbirušajām pēdējā kara tranšejām, vēlēdamās un tomēr baidīdamās eju atrast. Toreiz pat nezināju, ka tepat līdzās, tikai pāri ceļam, atrodas daudz nozīmīgāka vieta - tā, kur bijusi pirmā skola. Pirmās baznīcas vietā piemineklis uzlikts tik sen, ka daudzi pat aizmirsuši, kādā sakarā tas tur atrodas, un sarunās bieži vien Kanceles kalniņu sauc par Kan-celejas kalniņu. Diezin kas tās tādas - visādas kanceles, toties „kanceleja” - skaidrs visiem. Pirmās skolas vieta vēl gaida savu piemiņas zīmi.
Kanceles kalniņš ir mūsu sakņu apzināšanās kalns. Jo baznīca, pārzinādama svarīgākos notikumus cilvēka mūžā, savās grāmatās ierakstīja alūksniešu paaudžu vēsturi. Tiesa gan, ne pa atsevišķām dzimtām, bet hronoloģiskā kārtībā un piedevām svešā valodā. Izvilkt no tās vienas dzimtas ciltsrakstus ir milzīgs darbs, un varbūt visiem mums šīs ziņas nemaz nav jāpētī. Reiz tādu ciltsgrāmatu lasīju, un man šķita, ka tā tikpat labi varētu būt manējā. Sākums bija datēts ar 1635. gadu, kad Katrīna salaulāta ar Tomu (abi tolaik vēl bez uzvārdiem). Un tālāk nāk Dārtas, Līzes, Ilzes, Madaļas un Grietas, visvairāk Grietas, un viņas precas ar Gustiem, Kārļiem, Andrejiem, Jēkabiem, Sīmaņiem, un kāds Ints tur ir un viens Jāks arī. Un dzimst atkal Dārtas, Līzes, Ilzes, Madaļas un Jēkabi, Gusti un Sīmaņi. Bet Viļuma Grietai no astoņiem bērniem seši mirst dažu dienu vai dažu nedēļu vecumā. Šodien varam minēt - varbūt viņas asinīm rezus faktors bijis negatīvs, bet kas toreiz zināja, kāpēc .. . Dievs deva, dievs ņēma . . .
Uz atsevišķas lapas uzzīmēts dzimtas ciltskoks, bet tas nemaz neatgādina koku, drīzāk asinsrites sistēmu, kas, sākdamās no sirds, no Katrīnas un Toma, plešas un dalās, aiznesdama viņu asiņu lāses līdz vistālākajiem pēctečiem - kapilāriem. Tādas asinsrites daļa esam mēs visi, un svarīgi, kāda ir mūsu ietilpība. Lai arī mums nav ne jausmas, kas ar ko precējās un kā saucās viņu bērni mūsu radradurakstos, vienu skaidri zinām: viņi visi prata strādāt. Jo citādi nebūtu izdzīvojuši, nebūtu devuši dzī-vību nākamajām paaudzēm.
Kalnu virtenes galā ezerā atspiedies Tempļa kalns. Tādā ezerā, kāda nav nekur citur Latvijā. Salīdzinot ar tiem, kas peldas Alūksnes ezerā, atpūtnieki jūras malā atrodas 180 metru dziļā lejā.
Tempļa kalnu es sauktu par vēstures kalnu. Stāvot visaugstākajā vietā, granīta rotondas vidū, gribas domāt, ka šeit senlatviešu pilskalnam patiešām bijusi droša vieta. Ak, droša tikmēr, kamēr uzbrucēji bija sābri, tādi paši koka vāļu cilātāji un bultu šāvēji. Bet nekādas drošības pret svešo bruņinieku uguni un zobenu. Vēl jāprāto, vai tiešām šo uzkalnu kalna galā Alūksnes pils sturmēšanas laikā Šeremetjeva zaldāti sanesuši ar cepurēm. Es gribu ticēt. Teikām un nostāstiem vajag ticēt : tie ļauj aizgājušos laikmetus redzēt tēlos un, ja arī neatbilst vēsturiskajai patiesībai, tad vismaz piedāvā versiju, kā būtu varējis notikt.
Te spilgtāk nekā citur samanāma saules un ēnu mija. Kalnam pieejot, ceļš sadalās : viens aiziet gaismā, otrs - tumsā. Vai esat ievērojuši - katrai kalna daļai pat savs nosaukums. Kapsētas kalnā alūksniešu mūžam tiek pielikts pēdējais punkts. Tur zem eglēm vēl sniegs kupenām, kad saules pusē, Tempļa kalnā, meitenes jau lasa pirmās vizbulītes un smiedamās skrien pār Saules tiltu, un, kājas noāvušas, nostājas uz saulē sasilušajām Tempļa akmens plāksnēm, lai paskatītos pāri ezeram uz savu pilsētu, mums, visiem alūksniešiem, vismīļāko un visskaistāko pasaulē.
No grāmatas „Alūksnei 700”

Staburaga pagasta priekšsēdētāja Aina Ķīse noraugās, kā rakstniece Māra Svīre iepazīstina prezidentu Valdi Zatleru ar Staburaga attēlu kolekciju savā mājā (A. Bites foto)

Staburaga pagasta priekšsēdētāja Aina Ķīse noraugās, kā rakstniece Māra Svīre iepazīstina prezidentu Valdi Zatleru ar Staburaga attēlu kolekciju savā mājā (A. Bites foto)

Pasākumā Limuzīnam Jāņu nakts krāsā - 20 Raiskumā. No kriesās - Romualds Ancāns, Līga Liepiņa, Māra Svīre, Gundars Āboliņš, Diāna Zande, Uldis Dumpis.

Pasākumā Limuzīnam Jāņu nakts krāsā - 20 Raiskumā. No kriesās - Romualds Ancāns, Līga Liepiņa, Māra Svīre, Gundars Āboliņš, Diāna Zande, Uldis Dumpis.

Ar mazmeitām Maiju (pa labi) un Lieni 2006. gada Māru dienā

Ar mazmeitām Maiju (pa labi) un Lieni 2006. gada Māru dienā

Meklēt Svīre Māra katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.