Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Pētersone Ieva

Biogrāfija

Pētersone IevaLiterāte, sociālā darbiniece, māksliniece Ieva Pētersone dzimusi 1950. gada 17. decembrī Cēsīs. Dzimusi pilsētā, bet tur pavadījusi tikai savu šūpuļa vecumu, bērnības rotaļās skriets skaistā Amatas pagasta pakalnos. Ieriķu skola sniedz pirmo zināšanu ābeci, pēc tās beigšanas vilina mākslas skola, bet lauku bērnam bez speciālas sagatavošanās grūti izturēt lielo konkursu. Ievas ģimenē vairāk vai mazāk visi saistīti ar laukiem – mamma lopkopēja, brālis darbojās ar tehniku un tā arī Ieva turpina mācības Smiltenes sovhoztehnikumā, apgūst zootehniķes specialitāti, uzsāk darba gaitas Vecpiebalgā, vēlāk Valkas rajonā. Neklātienē studē LLA un 1984. gadā saņem zooinženiera diplomu. Šajā gadā dzīves ceļi viņu atved uz Alūksnes rajonu un Ieva sāk strādāt kolhozā „Ilzene”. 1986. gadā Ieva Pētersone krasi maina profesiju – kļūst par Alūksnes rajona laikraksta „Oktobra Karogs” redakcijas štata darbinieci. Darbs ir interesants, Ieva raksta par dažādām tēmām, bet īpaši veiksmīgi viņai padodas apraksti. Jaunā žurnāliste arī organizē un vada vietējos radioraidījumus. Pienāk 1994. gada maija mēnesis, redakcijā notiek pārkārtošanās un Ieva atkal nolemj krasi mainīt savu profesiju – viņa sāk strādāt pansionātā „Alūksne”, kur strādā arī tagad par sociālo rehabilitētāju.
Ievu Pētersonei vienmēr saistījusi māksla, literatūra. Pienāk brīdis, kad no lielās lasīšanas kāres un dziļām pārdomām vārdi sāk virknēties teikumos un pierakstīt prasās pirmais dzejolis, tēlojums, miniatūra. Pirmais dzejolis publicēts 1985. gadā laikrakstā „Malienas Ziņas”. Darbi krājas, tiek izdotas divas grāmatas. Atklājas arvien jauni Ievas talanti, viņa sāk nodarboties ar glezniecību, pēdējos gados aizrauj fotografēšana.
Ieva Pētersone visu mūžu mācās – apmeklēti un sekmīgi pabeigti dažādi kursi, kas saistīti ar žurnālistes darbu, tagad ar darbu pansionātā. Nopietnu darbu prasa neklātienes studijas Rīgā Kristīgās vadības koledžā.

Par sevi

Esmu tepat
Mana dzimtā pilsēta ir Cēsis, kaut gan tajā nodzīvoti tikai apmēram divi mēneši no piedzimšanas brīža-1950.gada 17. decembra līdz 1951. gada februāra puteņiem.
Bērnības gadi pagāja starp Amatu un Gauju un Abulu. Pēc toreizējā Smiltenes sovhoztehnikuma un Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas strādāju par zootehniķi Cēsu, Valkas un beidzot Alūksnes rajonā, kur meklējamas manas saknes.
Zootehniķa darbs nav bijis mans aicinājums- toreiz tā bija dzīves nepieciešamība. Vienmēr mani saistījusi māksla un literatūra, bet nopietnāk tai sāku pievērsties pēc pārcelšanās uz Alūksni. Alūksnes laikraksta literārajā lappusē ,,Ezerlāse’’ 1985. gadā publicēts mans pirmais dzejolis ,,Uzdāvini man sauju balta sniega’’.
1996. gadā radās iespēja izdot pirmo dzejas dzeju grāmatiņu ,,Mirkļu rotaļa’’, bet gadu vēlāk ,,Līgums par saullēktu’’ ar pašas zīmējumiem.
Tomēr dzeja no manis sāk atkāpties. Tās vietā ir tapuši un top stāsti, pārdomas. Ir arī garstāsts un ļoti ceru, ka tas ieraudzīs visā pilnībā dienas gaismu. Publicējos rajona laikrakstos- ,,Malienas ziņas’ ’,,Alūksnes ziņas’’, kā arī republikas izdevumos: ,,Saskarsme’’,, Zintnieks’’ un žurnālā ,,Māja’’
Mans mīļākais gadalaiks ir rudens, tam ir veltīti vairāki dzejoļi. Esmu sajūsmā par kaķiem un tie man dod patiesu prieku un enerģiju. Tā patiešām ir vajadzīga, jo maizes darbs ir pansionāts ,,Alūksne’’, kur strādāju par sociālo rehabilitētāju. Neklātienē studēju Rīgā Kristīgās vadības koledžā un papildinu zināšanas sociālajā darbā. Tā, ka tas ir plašs darba lauks, tad papildus vēl apmeklēju dažādus kursus un seminārus. Esmu iesaistījusies pusgadu ilgā apmācību programmā ,,Profesionālās pilnveides e- mācību programma sociālā darba speciālistiem darbam ar veciem cilvēkiem’’
Esmu nemitīgā cīņā starp melno un balto. Dzīves pieredzē esmu pārliecinājusies, ka jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību, ieklausoties sirdsbalsī.

Darbi

1. Mirkļu rotaļa: dzeja 1985. – 1995., 1996.
2. Līgums par saullēktu: dzejoļi, tēlojumi, miniatūras, autores zīmējumi, 1997.
Ievas Pētersones darbi publicēti daudzos preses izdevumos – Malienas Ziņas, Alūksnes Ziņas, Saskarsme, Zintnieks.

NEAIZEJ Alūksniešiem

Neaizej no šīs pilsētas,
no šī ezera krasta,
kas viļņus bur,
kur ugunskurus kur,
kur pussalā dvēseles runā
un spriež par šodienas laimi,
bet ezera vēji straujie,
kā vārdi pa sirdi brien.
 
Neaizej no šīs ielas,
no mājas, no loga, kur sauli redz,
kur dienā sakrāto smagumu,
vakarā noliec tu pats.
Zini — zem pussalas priedēm
mūža garumu varēsi atstāt.
Bet šodienai spēkus smelt šajā vietā,
kur rīti paceļ tev baltu buru.
 
Garu ceļu meklēt gāju
Maijs aizlidoja ar pieneņu izpletnīšiem... Tie kūleņoja gaisā, līdz pārvērtās baltās pārslās. Citas sakrita matos un nezin kāpēc vairs neizkusa.
Jūnijā manas uzticamākās ceļvedes bija baltās madaras un kautrās margrietiņas. Jāņtārpiņi visos ceļos zibināja zaļganos lukturīšus un aizveda Jāņu naktī. Tajā naktī es zagos pāri pļavai klausīties zirgu runā, bet rasā samirka kājas. Rītā balss piesmaka, bet ne jau man vienai piemetās šī liga. Arī dzeguze, gaužām piesmakusi, pāris reižu nokūkoja un apklusa. No Jāņu nakts ugunskura zemenes kļuva sārtas. Tad zemeņu meitenes un puisēni ziliem ziedu zvaniņiem rokās mani ieveda jūlijā.
Uzkāpu Tempļa kalnā, bet lejā no Saules tilta Saules māte savas meitas sūtīja sienu žāvēt, vārpas briedēt, ogas gatavināt. Brīdi atpūtusies, āvu kājas ceļam un ieraudzīju liepu. Sajutu medus smaržu. Koks dziedāja. Soļoju līdzi siena vezumam un satikos ar Kristīnēm, Annām, Martām, Rūtām. Viņas nesa smaržīgas avenes un mellenes, bet ceļa galā jau māja pīlādži ar uzrakstu - "augusts".
Flokši gaisīgi sasaucās ar aizkavējušos siena vālu smaržu. Dālijas svinēja atvasaru, saģērbušās karnevāla tērpos. Dūca kombaini, tiem līdzi, kā kvalitāti vērtēdami, lidoja stārķi. Sievas nēšiem nesa gaileņu grozus. Mēļie virši auklēja sārtās brūklenes. Dārzos pulcējās asteres.
Kādu rītu ieraudzīju, ka bezdelīdzēni jau mācās skaitīt, bet vecais gailis jaunajam vada dziedāšanas stundas. Naktī ābele piebēra pilnu zemi ar āboliem.
Nokāpu lejā pie Alūksnes ezera. Tas klusējot pamāja ar cepuri. Zili vilnīši šķelmīgi pamirkšķināja. Nez no kurienes pielidoja sārtena kļavas lapa. Paņēmu to plaukstās, brīdi paturēju un iemērcu ūdenī. Niedres čukstot uzrakstīja - "sep-tembris!" No rīta ar skolas somām gāja bērni.
Bet es aizvien vēl turos pie madaru kurpēm, asterēm, kļavu lapām un pirmā iemācītā burtiņa, kuram kā bērni rindiņā seko citi. Ausīs skan dzidrās zvana skaņas un skolotājas sirsnīgais: "Labrīt!"
 

Darba kabinetā pansionātā Alūksne

Darba kabinetā pansionātā Alūksne

Ieva lasa dzeju tikšanās reizē Alūksnes evaņģeliski luteriskās baznīcas pastorāta E. Glika zālē

Ieva lasa dzeju tikšanās reizē Alūksnes evaņģeliski luteriskās baznīcas pastorāta E. Glika zālē

Ieva Ziemsvētku noskaņās savās mājās

Ieva Ziemsvētku noskaņās savās mājās

Meklēt Pētersone Ieva katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.