Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Pelēcis Valentīns

Biogrāfija

Pelēcis ValentīnsRakstnieks Valentīns Pelēcis dzimis 1908.gada 14.augustā Mālupes pagasta “Ciršņos” pārtikušu saimnieku ģimenē kā jaunākais dēls. Māsa Zenta mirusi 1946.gadā, brālis Arnolds - Latvijas armijas virsnieks, kuru komunistu vara nošāva 1942.gadā Noriļskā. Trešajam brālim Antonam, tāpat kā Valentīnam, liktenis bija piešķīris rakstnieka talantu, taču viņa mūžs pārtrūka jau agrā jaunībā.
No 1916.- 1924.gadam Valentīns Pelēcis mācījies Alūksnes draudzes skolā, no 1924.- 1926.gadam - Apes lauksaimniecības skolā. 1930.- 1931.gads - obligātais karadienests elektrotehniskajā divīzijā Rīgā. Jau dienesta laikā publicējis rakstus un feļetonus laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Latvijas Kareivis” ar pseidonīmu Malēniešu Lauskis. 1931.gadā Valentīns pārnāk no armijas un strādā savu “Ciršņu” tīrumos. 1937.gadā Valentīns Pelēcis bildina savu nākošo sievu Olgu (dz. Bitāne), sākas lielu cerību un sapņu pilna laulības dzīve, kuras laikā pasaulē nāk bērni- Līvija, Rudīte, Ivars un Jēkabs. 1944.gada jūlijā mobilizēts latviešu leģionā, sākumā piedalījies cīņās Zemgalē, ievainots, tad kopā ar 15.divīziju cīnījies Vācijā, bijis gūstā Beļģijā, pēc tam britu armijas sardzes vienībās. 1951.gadā Valentīns ar ģimeni izceļojis uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur strādājis dažādos darbos, arī slimnīcas saimnieciskajā sektorā. Jau vēlāk apmetas uz dzīvi savā mājiņā Minesotas pavalstī Jordanā. No 1962. līdz 1968. gadam bijis viens no žurnāla “Laikmets” redaktoriem, strādā arī žurnālā “Tilti” kā politiskās daļas vadītājs.
Latvijas PEN kluba biedrs, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.
Rakstniecībā debitējis 1927.gadā - publicēts rakstnieka humoristisks dzejolis izdevumā “Svari” ar pseidonīmu Kudiņovas Donāts. Dzejoļi publicēti arī laikrakstā “Malienas Ziņas” un žurnālā “Jaunā Raža”. Aktīvai literārai darbībai Valentīns Pelēcis pievērsies 50.gadu beigās, rakstījis dzeju, tēlojumus, miniatūras, stāstus, noveles, dokumentālo prozu, feļetonus u.c. Presē publicētas recenzijas, apceres par trimdas rakstniekiem, sabiedrības jautājumiem. Literārās dotības varētu būt pārmantotas no tēva Andreja , kas bijis liels grāmatu cienītājs un rakstījis labas korespondences dažādiem laikrakstiem. Publicējies trimdas izdevumos “Tilts”, “Jaunā Gaita”, “Laiks”, “Treji Vārti”, “Latvija”, “Brīvā Latvija” u.c.
Valentīna Pelēča atmiņu grāmatās dzirkstī humors, darbojas reālas personas, kas pazīstamas mālupiešu vecākajai paaudzei. Valentīna Pelēča prozas valoda ir raita, interesanta, saistoša, pilna humora un asprātību. Literārā valoda interesanti un veiksmīgi savienota ar malēniešu dialektu.
1999.gada 12.novembrī rakstnieks aiziet mūžībā. Urna ar rakstnieka pelniem apglabāta Alūksnes lielajos kapos.

Par sevi

Kā puika savus redzes un ieskatu pamatus paņēmu vairāk no vecmātes un vectēva. Tie bija, kas bērnībā man iemācīja darba jēgu un vajadzību… Esmu visai parasts malēniešu zemnieks, kam skolās iet nepatika…Ko tu padarīsi, ja nav študierēta talanta? Esmu centies būt patiess savās atmiņās, ar savu izjūtu skatījumu. (no vēstulēm)

Darbi

Leģionārs cerību gūstā.-Rīga:Liesma, 1998.
Naktī: dzeja.- Vasteras, Sverige: Ziemeļblāzma, 1976.
Malēnietis karā: redzētais, pārdzīvotais, dzirdētais.- Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1974.
Malenieša pasaule: 3 grām.: dzirdētais, redzētais, izjustais.- Mineapole: Tilts, 1967.- 1971.
Sieksta: noveles un stāsti.- Mineapole: Tilts, 1965.
Rietā: dzejas.- Mineapole: Tilts, 1963.
Apvāršņi: tēlojumi un miniatūras.- Mineapole: Tilts, 1957.

Oluksne

Lai nu visās ģeogrāfijas kartēs, visās grāmatās runā tikai par Alūksni, un krustneši ieveda pat Marienburgu pēc ezera salā celtās akmeņa pils pievārda, bet īsta malēnieša ausīs viņa neskan savādāk kā: Oluksne... Vēl gan, atkarā no pagastu vietējām izloksnēm šī vārda „ū” burts tiek izrunāts gan pavisam īsi, gan arī drusku „lauzti”, bet tikai piebaldzēns vai jaungulbenietis to, mēģinādams izrunāt, izstieps sprīža garu.
Par pašu vārda iedošanu pilsētiņai mana vecmāmiņa sprieda apmēram tā: pēc tam kad „mallo Dīva kolpi” bijuši izpostījuši Tuolavas pili, tie savu baznīcu un tirgu ierīkojuši pie „Kaulu kalniņa”, kas bijis tāds neliels kapu kalniņš „liluos olksnas un slapjū oluksnāju" malā, kuri apņēmuši Alūksnes ezera „nobas” rietumu dalu, un tā arī cilvēki pieņēmuši Oluksnes nosaukumu, lai gan pašam ezeram „tūs laikūs, kū nevīns vairs nepīmin, varējis būt ar ī pavisam cits vārds.
Es gribu atmiņās pārskriet to Oluksni, ko redzēju kā puika skolā un jauna puiša gados. Pats ezers, Tuolovas kalns ar kapsētu un bijušā Oluksnes barona parks bija skaistumi, ko es, pat pašu pilsētiņu neieraudzīdams, nepēlu. Ezera sniegainais baltums ziemās, tāpat kā sudrabaini zilā mirdzēšana vasarās vienmēr izstaroja ja ne ziemeļniecisku skarbumu, tad mazākais tīru un svaigu dzestrumu, kas varbūt radniecīgs pat mūsu lauztajai un pasmagajai izloksnei.
Tuolovas kalns ar kapsētu, šūpodami pagātnei pāri savas milzīgo egļu, priežu un bērzu galotnes, prata tīri romantiskā veidā nomierināt mirstīgo maleniešu nāves bailes, sak’ - nieks vien miršana ir, ja tevi ar godu un brangu mielastu izvada, ja tu pats zini, ka gulēsi kopā ar visiem, kas šos tīrumus aruši, savus mūžus mīlējuši un pie reizes arī bijuši kā svētuļi, tā pļēguri...
Oluksnes bijušā barona parks, kas gadu simtus bija aizliegts maleniešu dzimtcilvēkam, manā bērnībā un īpaši jaunībā, kļuva gan par jauniešu pirmās satikšanās un sapņošanas vietu, gan arī par miesīgās vajadzībās rūdītu kārībnieku paslēptni. Parkā iemaldījās arī pavisam ,,nevainīgi” pilsoņi, kā, piemēram, vecais Oluksnes laivu meistars Skrins, kas, septītā Siguldas pulka svētkos pavairāk iebaudījis šīs saules stipruma, otrās dienas pusdienā aizklīdis pie ne mazāk slavenā galdnieka Ruciņa un stāstījis: - Tā Siguldas pulka svātki juopuorceļ zīmā. Šūreit atmūdūs, skatūs, lopas na lopas, puķes na puķes, ī tuo kuo kūki pa viersu. Prosu: sīviņ, kur es ešu? Nei vīns natbild. Boutu beise zīma, nobontu lopu, izraiz zinuotu kur atrūdūs...
Bet bez visa tā manā laikā Oluksnē bija vietas un cilvēki, kurus nedrīkst aizmirst, alga viena vai tie būtu ieskaitāmi „derīgajos” vai „nederīgajos”. Tādi apzīmējumi jau ir vispār ļoti nepastāvīgi un mainīgi. Oluksnes malenisko mieru satrauca nevien dumpji un revolūcijas, bet pavisam cits sabiedrisks „pagrieziens” sākās, kad septīto Siguldas pulku ar visu stābu novietoja Oluksnē. Jau pati kazarmju celšana, ko Oluksnes mūrnieciņi nespēja veikt, ienesa Rīgas „gaisu”, inženierus un strādniekus. Pēcāk, kad novietojās garnizons ar kareivjiem, seržantiem un virsniekiem, tad mazā pilsētiņa dabūja pavisam citu spožumu, un ne tikai labi nospodrinātu zābaku veidā vien. Pulka svētkos no Rīgas ieradās režisori: Feldmanis, Zeltmatis, Linde u.c, kas labākos maleniešu aktierus, bet it īpaši aktrises apmācīja, „tejātera" mākslās.
 

Atpūtas brīdis dārzā

Atpūtas brīdis dārzā

Rakstnieks (pirmais no labās) 1954. g. Muneapolē ģimenes vidū

Rakstnieks (pirmais no labās) 1954. g. Muneapolē ģimenes vidū

Kopā ar dzīvesbiedri Olgu

Kopā ar dzīvesbiedri Olgu

Meklēt Pelēcis Valentīns katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.