Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Mauliņš Jānis

Biogrāfija

Mauliņš JānisRakstnieks, publicists, demogrāfs, sabiedriskais un kultūras darbinieks Jānis Mauliņš dzimis 1933.gada 16.jūnijā Valkas apriņķa Veclaicenes pagasta “Mauriņos” zemnieku ģimenē. 1948.gadā beidz Veclaicenes pamatskolu, 1952. gadā - Alūksnes vidusskolu. 1952.gadā iestājas Fizkultūras institūtā, bet pēc nelaimes gadījuma mācās Latvijas Valsts universitātē Juridiskajā fakultātē. 1956.gada janvārī Jāni Mauliņu kopā ar vairākiem citiem studentiem izslēdz no fakultātes par “aplamu” filozofisko domu izteikšanu un staļinisma kritiku. Jānis Mauliņš strādā kolhozā, bet 1957.gada rudenī viņš var atsākt mācības Juridiskajā fakultātē, to beidzis 1959.gadā. Strādā sociālās nodrošināšanas sistēmā, Latvijas Radio un televīzijas komitejā par arhīva pārzini, par juristu dažādās iestādēs.
1995.- 1998. g. ir Latvijas Republikas 6. Saeimas deputāts. No 1971.gada viņš ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, no 1980.gada strādā tikai literāru darbu. Stāstu un romānu autors, aktīvi darbojies publicistikā, daudz rakstījis par demogrāfijas jautājumiem, par ko savulaik pratināts drošības iestādēs. Pirmais J.Mauliņa stāsts publicēts 1964.gadā. Pirmā grāmata - stāstu krājums “Minūtēm ritot” ir izdots 1968.gadā.
Rakstnieka daiļradei raksturīgas sociāli asas problēmas, racionālisms, publicistiskas socioloģiskas analīzes elementi, detaļu un situāciju precizitāte.
Rakstniekam liktenīgs ir 2009. gada 12. jūnijs – viņš iet bojā, peldoties Juvera ezerā Dzērbenes pusē.

Par sevi

Kāds tirdeklis liek tapt literātam? Vienu moka dziņa tamborēt tekstus, citu – alkas būt īpatnim, jaunradītajam, pārsteidzējam, dažus – vēlme izteikt savu vai sabiedrības sāpi, līksmi, apcerēt skaisto, savādo, arī riebīgo. Mani, kā jau īstu malēnieti, smagi spieda pasaules notikumu nesaprotamība. Kad vidusskolas laikā tā kļuva nomācoša, glābos pie krievu dzejnieka Vladimira Majakovska vārdiem: „Tas, kam vienmēr viss skaidrs, manuprāt, ir vienkārši stulbs.” Mocošā padomju laika dzīve tagad kļuvusi drusku skaidrāka, bet pretrunas lielajā zinātnē samilzušas vēl mistiskākas. Kad, domājot par tām, sāka sāpēt galva, uzrakstīju romānu Aizvēstures traģēdija, sabāzdams tur galvenos pretrunīgos zinātniskos faktus, kurus, kā izrādījās, tikpat mulsi nesaprata arī man pazīstami zinātnieki, tai skatā mans draugs no Veclaicenes, Alūksnes vidusskolas zelta medaļnieks, fizikas zinātņu doktors Emīls Klotiņš.
Ceru, ka pie maniem nesaprotoša cilvēka rakstu galiem gara veldzi un atspaidu gūs citi man līdzīgi zinātkārie nesaprotošie, par dabas un sabiedrības pretrunām izbrīnētie.
Piebilde par uzvārdu Mauliņš.
Jānis Mauliņš Kārļa dēls, kas tagad kopj bites sava tēva dzimtajās mājās Veclaicenes Mauliņos, ir mana tēva brālēna mazdēls. Mājas Mauliņii, domājams, ir mūsu senču pirmā apmetnes vieta pēc ienākšanas no dienvidiem 17.gadsimta sākumā.
Uzvārds Mauliņš ir ļoti rets. Diez vai Latvijā ir kāds ar šo uzvārdu, kas nebūtu mūsu radinieks. Līdzīgi uzvārdi ir sastopami arī Pēterburgā, Vidusāzijā (dzejnieks), Pakistānā (valsts darbinieks), Francijā (pretošanās kustības dalībnieks vācu okupācijas laikā), Taizemē (bibliotekāre), Spānijā un citur. Tā reizēm gan varētu būt tikai fonētiska sakritība. Šā vai tā jūtos latvietis no galvas līdz kājām, pat vairāk – īsts malēnietis.
2007.gada 2.novembrī

Darbi

21. Pelnrušķītes stāsts: romāns, 2008.
20.Vilkaču sila līdumnieks: vēsturisks romāns, 2005.
19. Aizvēstures traģēdija: romāns hipotēze divās daļās, 2003.
18. Austrumi sārtojas: tetraloģijas Individuālists 1.grāmata, 1994.
17. Garīgā pagrīde: dokumentāls romāns, 1994.
16. Tālava: vēsturisks romāns, 1990.
15. Apakšzemes straumes: romāns, 1989.
14. Nenotikušais un īstenība: raksti par literatūru; izraksti no dienasgrāmatas,1988.
13. Ezera salu vilinājums:stāsts, 1988.
12. Tendence vai likumsakarība?, 1987.
11. Tālie zvani: romāns, 1986.
9. Jo vakar skanēja si mažors: romāns, 1986.
8. Malēnieši: stāsti un romāns, 1983.
7. Mīlestības infraskaņas: romāns, 1982.
6. Kājamgājējs; Pelēkie zīmējumi: romāni, 1982.
5. Ragana: romāns, 1981.
4. Pēdas: romāns, 1980.
3.Pelēkais māls: stāsti, 1975.
2.Rīta migla: stāsti, 1971.
1.Minūtēm ritot: stāsti un noveles, 1968.

Fragments no stāsta „Malēnieši”

Mans nodoms bija skaidrs un godīgs. Lai radītu objektīvu vai, kā malēnieši saka, ontlīgu malēniešu tēlu, nolēmu Rīgā savā dzīvoklī sapulcināt kopā trīs labās skolās gājušus Malienas novada pārstāvjus un parunāt.
Sapulcējāmies gluži prātīgi. Vien iepriekš viņi mani krietni iztaujāja: - Kam tev tas vajadzīgs? Vai tu pa nopietnam domā? Vai būs šņabis vai sulu dzeršana? Ko tava sieva sacīs? Vai bērni netraucēs? Vai varēšu iet bez šlipses? Vai papīrs katram jāņem līdzi? Vai gripas laikā būs higiēniski?
Jautājumu bija krietni vairāk. Ne jau visus tos atminēt un pierakstīt. Kad atbildēju vienu, prasīja vēl. Apšaubīja un pētīja kā īsti malēnieši. Pats būdams malēnietis, sapratu, ka šaubām nebūs gala, ja nepateikšu kaut ko spēcīgu. Tā tapa manā mūžā īsākā runa.
- Malēnieši ir vareni veči, - es teicu, rēķinādamies ar to, ka katrs normāls cilvēks piekritīs uzslavai. Tomēr, drošs paliek drošs, iebildumus negaidīju un tūlīt turpināju:
- Mēs esam sevišķi vīri. Fakts. Īpatņi izdaiļo pasauli, citiem vārdiem, taisa kultūru. Palaist tādu mantu vējā būtu tīrais zaudējums. - Te nu es, tā teikt, spēlēju uz tipiskām malēniešu jūtām - sīkumainību. Malienas vīrs ir taupīgs un apdomīgs. Laist kaut ko zudumā - to tik ne.
Tālāk nedaudz pielietoju demagoģiju. Teicu: - Pasaulei jāuzzina par mums, malēniešiem, visa patiesība.
Rēķinājos ar to, ka viņi, tāpat kā es, pārliecināti, ka pasaule par malēniešiem zina tikai pusi patiesības, proti, ka mēs esam muļķi. Otru pusi, ka esam arī gudri, nezina neviens. Tā kā malēnieši uz nedrošiem pasākumiem nav viegli sakūdāmi, es, likdams saprast, ka visi šķēršļi tiks no ceļa nobīdīti, piebildu: - Ja pārgudrie vidzemnieki, tiepīgie latgalieši un izgāzīgie kurzemnieki mūs nesapratīs, tulkošu šo rakstu darbu citās valodās, bet pasaulē tas aizies.
Nobeigumā vēl vērsos pie malēnieša patriotisma jūtām un puspajokam pusnopietni uzsaucu:
- No tava soļa viss atkarīgs, vai stūrgalvīgais un prātīgais urķis malēnietis paliks vēsturē vai ne. Nestrīdies, bet saki: vai nāksi? Tur visu izstrīdēsim. - Iešu, - visi trīs atbildēja kā viens vīrs.
Un tad sākās mūsu saruna, ko man vajadzēja ar steigu pierakstīt.
Olafs teica:
- Vispirms tev, Janka, vajadzētu uzskribelēt tādu kā ievadu, paskaidrojot, ka malēnieši nav īstenībā malēnieši, bet kultūras ziņā stāv pat augstāk par vidzemniekiem, ka pirmā nopietnā raksta gabala, tas ir, latviešu valodā tulkotās bībeles, pamatos ir Malienas valoda...
- Pag, pag, - es iejaucos. - Nelīdīsim vēsturē. Starp citu, bībele nav uzrakstīta dialektā.
- Bet kas tev teica, ka jābūt dialektā? - Olafs lēca pretī. - Dialekts ir tikai stila žargons. Vai tu skolā runāji dialektā?
- Nē, - es teicu, - bet toreiz, Glika laikā, taču visi tā runāja.
- Kā tu zini? - Olafs pikti noprasīja. Man mute palika vaļā. Sapratu, ka viņam to nekādi nevarēšu pierādīt. Par vēsturnieku apgalvojumiem viņš pasmiesies. Sak, kā tad šie to zina? Olafs bija malēnietis, un iestāstīt to, ko viņš nevēlējās, praktiski bija neiespējami. Ja man pat izdotos te atvest dzīvu senci no septiņpadsmitā gadsimta, arī tam viņš neticētu, sacītu: «Jā, viņš gan zina par savu pagastu; bet vai var galvot, ka kaimiņu pagastā arī tāpat runāja?»
Glābiņu meklēdams, paskatījos uz Valdi un Zigurdu.
Valdis sarauca pieri.
- Olaf, tev nav taisnība, - viņš teica. - Kā tu vari sacīt, ka malēnieši īstenībā nav malēnieši? Kultūra ir kultūra, bet malēnietis ir malēnietis. Ja tu tā taisies piesmērēties tiem, nu, tiem pārējiem, tad labāk nebūtu nācis. Janka tak mūs atsauca uz nopietnu lietu, bet tu...
Olafs neapvainojās, tikai noprasīja:
- Ko?
Es izmantoju apjukumu un teicu:
-Vēsture lai paliek. Runāsim par šodienas malēnieti. Kādas tam sevišķas īpašības? Lai iznāktu dzīvs, tipisks portrets.
- Tipisks? - Zigurds bargi noprasīja.
Es bailīgi sarāvos un klusēju. Sapratu: ja malēnieši sāks izkratīt vai, kā humoristi saka, izlikt pa kauliņiem nedrošo vārdu „tipisks”, tad labi nebūs. Par laimi, pietika ar izbailēm. Kaislības vēl nebija iedegušās.
- Mūsu senči vecos laikos nesuši ar maisiem gaismu istabās, - Olafs ķērās pie lietas.
- Tas ir īsti malēnisks joks, vai ne?
- Janka tak aizrādīja par vēsturisko nerunāt, - Valdis atgādināja.
- Pag, - Zigurds pacēla pirkstu. - Vai tad jūs nopietni ticat, ka viņi patiešām ar maisiem nesa gaismu?
- Nesa, - Olafs palika pie sava. - Kas tad cits šo vietā būtu nesis? Citiem varbūt tajā laikā nebija pat kārtīgu maisu. Ne jau katrā maisā gaisma turas iekšā.
- Beidz ar saviem tizlajiem jokiem, - Valdis sarauca pieri. - Mēs te sanācām nopietnai lietai, bet tu...
- Pag, - Zigurds viņu apturēja. - Olafs runā par maisiem, bet vai viņš tic... Saproti? Es gribēju teikt, ka malēniešu joki ir viens, bet īstenība - kaut kas cits. Saproti? Ja viens Malienas cilvēks pasmejas par kādu muļķību, tad taču viņš ar to muļķību nenodarbojas. Saproti? Te ir psiholoģija. Tas, ka citiem latviešiem tāda joka nav, ka tie šo joku nobāž, tā teikt, uz malēniešiem, skaidri liecina, ka tieši viņiem, ne mums, šitā vietiņa sūrst, ka viņi paši ir bijuši īstie nejēgas, tikai...
- Tas nu neies cauri, - Valdis iebilda. - Jancis te grib kaut ko uzrakstīt, bet tādas lietas redakcija nelaidīs. Tur tak nesēž mūsējie.
- Ko? - Olafs atkal brīnīdamies noprasīja.
- Patiesība tomēi jāpasaka, - Zigurds neatkāpās.
- Kāda patiesība? - Olafs saīga. - Es tev teicu, ka mūsējie pa īstam ir nesuši gaismu ar maisiem. Malēnieši neko neizdomā no zila gaisa. Gaismas nešana lieku reizi rāda, ka viņi ir bijuši pārāki par citiem. Es tak arī šodien nestu, ja nezinātu, kas tā tāda gaisma ir. Visi einšteini, ņutoni un kolumbi ir malēnieši. Iegaumē, tu rupuci, ka šodien zinātnieks neko nevar atklāt, ja viņš nav šitāds, nu... īsts malēnietis.
- Tas gan labāk ietu cauri," - Valdis piekrita.
- Es neesmu rupucis, - Zigurds aizrādīja. - Tas ir viens. Otrs - tautā jau pārāk iegājušies nostāsti par pārāk lielām malēniešu muļķībām, lai varētu tikt cauri uz einšteinu rēķina. Vai nu mēs esam muļķi, kas tad varonīgi jāatzīst, vai arī mūsu joki nav saprasti, un tad muļķi ir citi, bet mēs kā cilvēki, kas prot un nebaidās par sevi smieties, pelnījuši uzslavu. Un tur ir viss.
- Tas gan diez vai atkal ies cauri redakcijām, - Valdis grozīja galvu. - Pārāk iznāk, ka mēs atkal tie gudrie...
Tad es iejaucos un apskaidroju:
- Ja kaut ko taisa, tad par redakcijām nedrīkst domāt, citādi iznāks pontags un nekas vairāk. Skaidra būšana, ka tie veči, kas muļļājās ar baļķiem upes krastā, nebija gudri, tāpat kā tas vīrs, kas iesaldēja kluci ledū, lai vasarā zinātu, kur nogremdēts ezerā pulkstenis, vai arī tas, kurš taisīja sētu apkārt mežam, lai vilki netiktu no meža ārā. Skaidrs. Mūsu senči šos muļķus atzinuši par malēniešiem. Vai īstenībā tādi āksti bijuši vai ne, grūti pateikt. Ticamāk, ka bijuši, jo, redz, vēl tagad Olafs apgalvo, ka ne visi maisi derīgi gaismas nešanai.
 

Rakstnieks Jānis Mauliņš

Rakstnieks Jānis Mauliņš

Rakstnieks ar abām meitām Londonā

Rakstnieks ar abām meitām Londonā  

Meklēt Mauliņš Jānis katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.