Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Krieviņš Gunārs

Biogrāfija

Krieviņš GunārsDzejnieks un kultūras darbinieks Gunārs Krieviņš - mūsu novadnieks dzimis 1930. gada 24. maija rītā Valkas apriņķa Zeltiņu pagastā, mājā, kurā tolaik atradās pienotava. Vecāki - Anna un Kārlis - toreiz tur strādāja, dzīvoklis atradies ēkas otrajā stāvā. Gadu vēlāk vecāki pārceļas strādāt uz Veclaicenes pienotavu.
Vistālākās, tātad arī pašas pirmās bērnības atmiņas saistās ar Veclaiceni. Trīs gadu vecumā Gunārs šeit sācis savas tūrista gaitas. Kādā saulainā vasaras rītā, kamēr vecāki atradās darbā pienotavā, zēns devies ceļojumā pa šoseju uz Pleskavas pusi. Saulīte un brīvestības izjūta pildīja ar cerību, ka skatīs visu to, kas līdz šim bijis svešs un nezināms. Laimīgi ticis garām Paiķu ezeriem un pareizticīgo baznīciņai, kad pretī braukusi piena vedēja, kura, apjautājusies, vai tālu ceļu iecerējis, protams, iesēdinājusi ratos un nogādājusi pie vecākiem.
1936. gadā vecāki sāka strādāt Apes pienotavā. Šis gads atmiņā palicis ar trīs notikumiem. Pirmkārt, pavasarī ģimenē ieradusies māsa Laimīte. Otrkārt, tanī vasarā tieši pa Jāņiem zēns gulējis slimnīcā, kur dakteris Rauziņš izdarījis apendicīta operāciju. Treškārt, rudenī, uzklausot sava krusttēva Oskara Brūna padomus, iestādījis zīles, no kurām izaugušie ozoli vēl tagad zaļo netālu no bijušās pienotavas, „Zālāju” māju pagalmā.
Tālākie gadi mētāja ģimeni pa Vidzemes pienotavām un krejotavām, 1944. gadā Gunārs Krieviņš pabeidz Kraukļu pagasta pamatskolu Madonas rajonā. Mācības vidusskolā uzsāk Smiltenē, bet pēdējās trīs klases Alūksnes vidusskolā. Ar Alūksnes skolas gadiem saistās visgaišākās atmiņas. Par spīti pēckara gadu grūtībām, skola bija savdabīga svētnīca, kura it kā prata piepildīt skolēnu domas un dienas ar tādiem brīžiem, kurus otrreiz dzīvē tik spilgtus atkārtot nevar nekas. Skolotāju uzkrātās zināšanas bija kā kompass, kas ievadīja arī skolēnus plašākos apvāršņos. Bija daudzpusīgs ārpusklases darbs - dažādi mākslinieciskās pašdarbības pulciņi, sarīkojumu vakari. Skola iemācīja mīlēt un saudzēt grāmatu. Gunāram vislabāk patikušas literatūras, matemātikas, valodu un vēstures stundas. Vidusskolu pabeidzis ar sudraba medaļu. Pēdējās klasēs rakstījis dzejoļus.
1950. gadā Gunāru iesauca armijā, kurā viņš nodienēja gandrīz 11 gadus, iepazīstot Pievolgu, Piemaskavu, Karpatus, Rumāniju, Ungāriju un Odesas apkārtni. Dienests armijā saistīts galvenokārt ar māksliniecisko pašdarbību, klubu un bibliotēkas darbu.
Pēc demobilizācijas kopš 1961. gada strādā Rīgā klubu un kultūrizglītības darbā. Neklātienē pabeidz studijas Ļeņingradas Kultūras institūtā. 1975. gadā sāk strādāt Valsts Grāmatu palātā, vēlāk tā saucamajā Preses komitejā, no kuras Atmodas laikā izveidojās uzņēmums LITTA, kur nostrādā līdz 1994. gada augustam, kad aiziet pensijā.
Kopš 1995. gada pastāvīgi dzīvo Smiltenē no tēva mantotajā mājā.
Pats dzejnieks saka: „Rakstu par to, kas dzīvo manī un apkārt man,
rakstu tā, - kā es to uztveru, pārdzīvoju sevi un kā to protu izteikt. Rakstu tādēļ, ka tādejādi es it kā kontaktējos ar apkārtējo pasauli, kas man, savukārt, palīdz ātrāk saskatīt savas kļūmes un ieraudzīt jaunu sapni.

Par sevi

Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, jāatzīstas, ka varu būt tiem pateicīgs gan par iespēju nodarboties tajās jomās, kas allaž ir saistījušas manu interesi, gan sadarboties ar labiem un patīkamiem kolēģiem. Kopš agras bērnības līdz pat šim lai-kam īpašu interesi un aicinājumu ir izsaukušas grāmatas, ar ko lielākā vai mazākā saskarē ir bijis saistīts arī mans darba mūžs. Par iespēju būt tādam kāds esmu - zinātkārs, pārsvarā optimistisks sangviniķis, jāpateicas vecākiem, diezgan plašajai radu saimei, draugiem un paziņām, bet it īpaši savai dzīvesbiedrei Kaivai. Kopš bērnības par savu izcelsmes avotu esmu uzskatījis Alūksnes novadu, kam pēdējā desmitgadē pievienojusies arī mīlestība pret Smilteni. Tagad mūža nogalē varu secināt, ka dzīve man ir dāvājusi daudz patīkamu un neaizmirstamu dienu, tikšanos, darbu un atmiņu.

Darbi

1. Dvīņu zvaigznāja pajūgā : dzejoļu krājums, 2000.
2. Pa Latgales un Augšzemes ceļiem un takām : ceļvedis, 1988.
3. Pa Vidzemes ceļiem un takām : 10 tūrisma maršruti divu dienu pārgājieniem pa Vidzemi, 1982.
4. No Melnupes līdz meža balsij : dzejoļu krājums, 1978.
5. Muzeji aicina : ceļvedis, 1978.
6. Kur pavadīt brīvo laiku Rīgā: uzziņu izdevums, 1976.
Gunārs Krieviņš sastādījis bibliogrāfiskos izdevumus, daudzus krājumus, to skaitā, arī Alūksnes septiņsimtgades jubilejas krājumu „Alūksnei - 700”. Dzimtajai Alūksnes pusei veltītas neskaitāmas dzejas rindas.

Dzejolis no cikla, kas veltīts Alūksnes 700 gadiem: 1985.

Sien mezglus, Alūksne, sien dzīvībā, sien nāvē,
Sien mezglus tā, lai neatraisās tie nekad!
Tev, zaļā pilsēta, šai ezerkrastā stāvēt,
Lai darbu raksta vēsturē aiz gada gads.
 
Viss bijušais ir ieausts varavīksnes lokā,
Kur katra krāsa - vārds pār novadu skan dzīvs,
Viss iecerētais - tavās darbīgajās rokās
No aizgājušo gadusimtu tumsas brīvs.
 
Sien mezglus, Alūksne, sien tagadnē, sien tālāk,
Sien stingrāk tur, kur steigā aizmirsts ozols nīkst,
Un pēctecības mezglus spītīgajā mālā
Sies jaunas paaudzes ar tevi asinīs.
 
Būs Tempļa kalns, būs Pilssala un Cepurīte,
Un jauni kopsaucēji nākamībā būs,
Un darba cilvēks vienmēr raudzīsies uz Rītiem,
Uz saullēktiem, no kuriem dziesmā vārdi plūst.
 
Sien mezglus, Alūksne, sien Dzimtenē, sien tautā,
Lai gadi asinsritē tavus ritmus nes,
Un, kad par tevi gāju putniem tālēs jautās,
Sien jaunu mezglu - atceļam pie Alūksnes!

Meklēt Krieviņš Gunārs katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.