Ē-digitālā bibliotēka


 

 Top.LV

 

 

Novadnieku datubāze

Lapa Draugos Twitter RSS RSS

Celmiņa Anna

Biogrāfija

Celmiņa AnnaAnna Celmiņa dzimusi 1924. gada 20. novembrī Jēkabpils rajona Biržu pagasta "Aizcelēs". Mācījusies Zasas vidusskolā, LVU. Pēc izglītības skolotāja, bet gandrīz viss darba mūžs aizvadīts žurnālistikā. Kopš 1959. gada dzīves gaitas saistās ar Alūksni. Strādājusi Alūksnes rajona laikrakstā „Padomju Alūksne”, „Oktobra Karogs”, „Malienas Ziņas”. Anna rakstīja par pašvaldību darbu un kultūras dzīves norisēm. Viņas sirdsdarbs, strādājot avīzes redakcijā, bija laikraksta literārās lappuses veidošana un darbs ar jaunajiem autoriem. 20 gados šajā darbā ieguldītais ir devis gandarījumu, jo no tā laika jaunajiem autoriem ir izauguši pazīstami literāti. Līdztekus darbam redakcijā Anna Celmiņa bija rosīga sabiedriskā darbiniece un Tautas universitātē vadīja sadzīves tradīciju, vēlāk arī žurnālistu meistarības fakultāti. Viņa ir jauno sadzīves tradīciju pasākumu aizsācēja Alūksnes rajonā – organizēti neskaitāmi bērnības svētki, piedalījusies kāzu tradīciju veidošanā un citos pasākumos. Arī tagad, atrodoties pensijā, Anna ir sabiedriski aktīva, darbojas pensionāru padomē, laikrakstā „Malienas Ziņas” joprojām parādās viņas raksti par aktuāliem tematiem. Un, protams, Anna raksta literārus darbus – stāstus, miniatūras, retāk dzeju. Dzīvo joprojām Alūksnē un realizē savas literārās jaunrades ieceres, kam darbīgajā mūžā nav atlicis pietiekami daudz laika.  Žurnāliste un literāte aiziet mūžībā 2011. gada 13. jūnijā, apglabāta Alūksnes Lielajos kapos.

Par sevi

Esmu dzimusi 1924. gada 20. novembri aiz Daugavas, Sēlijas pusē. Tāpat kā daudzus, ari mani dzīves vēji svaidījuši no vienas vietas uz otru, nācies pabūt ne tikai pie Daugavas, bet arī pie Abavas, Ventas un Gaujas. Kopš 1959. gada beigām mana dzīve rit pie Alūksnes ezera. Pēc izglītības skolotāja, pēc profesijas žurnāliste, jo ar žurnālu padusē klases slieksni tik vien pārkāpusi kā obligātās prakses stundās. Ne tāpēc, ka nevēlētos vai nepatiktu, bet kopš pamatskolas domrakstiem ar rakstīšanu "sasējusies", tā arī visu mūžu rakstījusi, pierakstījusi, aprakstījusi. Atskaitot četrus Alūksnes bibliotēkā nostrādātos gadus. Un vēl - divdesmit pieci gadi, vesels gadsimta ceturksnis ziedots sadzīves tradīciju kop-šanai. Strādāts vietējos laikrakstos: "Padomju Alūksne", "Oktobra Karogs", arī "Malienas Ziņas", divdesmit gadus rediģēts literārais pielikums vispirms lappuse „Literatūra un Māksla”, pēc tam „Ezerlāse”. Agrā jaunībā sāku ar dzeju, arī tagad vēl uzrakstu pa dzejolim, bet visvairāk rakstu miniatūras, esejas, stāstus, arī pa kādai pasakai. Pēdējā laikā esmu pievērsusies dabas tēmai, dzīves saistībai ar gadalaikiem. Aizsākts plašāks cikls „No Skrīverīša līdz Alūksnim, no Daugavas līdz Gaujai”. Publicējos Alūksnes rajona laikrakstā „Malienas Ziņas”. Atsevišķa grāmata nav iznākusi, tikai piedalījos kopkrājumā „Ezerlāse”, kas izdots 2006. gadā. Varētu domāt, ka vielas literārai jaunradei nebūtu trūcis, diemžēl, pārāk bieži nācies piekāpties laika deficīta priekšā. Bet - vēl jau visām dienām nav pienācis vakars, joprojām rakstu.

Darbi

Annai Celmiņai darbi pagaidām nav apkopoti un izdoti grāmatā. Ir daudzas publikācijas dažādos preses izdevumos. Īpaši daudz to ir laikrakstā „Malienas Ziņas”, tās literārajā lappusē „Ezerlāse”. Stāstos, miniatūrās, dzejā, daudzajās esejās sajūtams autores lepnums par vietu, kur viņa dzīvo. Tās vēsture, daba, cilvēki, to ikdienas problēmas ir darbu sižetu pamatā.
Ieskatam piedāvājam autores eseju veltītu vācu tautības mācītājam, literātam, pirmo skolu dibinātājam Vidzemē Ernstam Glikam, kura vārds vairāk nekā 300 gadus nesaraujami saistīts ar mūsu pilsētas Alūksnes vārdu.

Mantojums

Cik gadiņu man toreiz varēja būt? Varbūt pieci? Katrā ziņā lasīšanas māka bija apgūta, un arī „veco druku” varēju paveikt bez grūtībām. Bet te uz galda atstātās grāmatas sākuma lappusē sastopos ar dīvaini izlocītu rakstu. Pašu pirmo vārdu gan atšifrēju ātri. Līzei - tātad vecaimātei. Atlika jautāt viņai pašai - manai neapstrīdamajai autoritātei visos jautājumos.
Todien pirmo reizi dzirdēju Ernsta Glika vārdu. Nē, tā nebija viņa izdotā Bībele, vecāmāte viegli pasmaidīdama skaidroja, ka viņa pati esot dzimusi turpat divsimt gadu pēc pirmā izdevuma iznākšanas. Bet šī te viņai dāvināta uz iesvētīšanu, un ieraksts ņemts no pirmā tulkojuma ievada.
Neatceros, cik bieži mēs ar vecomāti atgriezāmies pie tālajiem noslēpumainajiem notikumiem, bet zināms priekšstats radās par Alūksnes mācītāju, kurš tulko Bībeli latviešu valodā un šī darba atmiņai stāda ozolus mācītājmuižas parkā. To viegli saprast : arī mūsu tēvs stādīja kokus ap jauno māju. Arī ozoliņš auga pie vārtiem, un es sīko stumbriņu ar abām plaukstām varēju aptvert. Cik lieliem jābūt Glika ozoliem, ja tie daudz vecāki par manu vecmāmiņu (tie gadsimti pagaidām mājoja man svešā pasaulē)? Un, kad vecāmāte skaidroja, ka ozoli augot ļoti lieli un dzīvojot simtiem gadu, pirmo reizi iešķīlās doma – labi būtu tos redzēt!
Prātā palicis vecāsmātes skaidrojums par savādo ierakstu. Aicinājums celties dzirdēts ik dienas. Bet „topi gaišs!” jau grūtāk aptverams. Vecmāmiņa arī te zina atbildi :
- Nu tu taču celies katru rītu un redzi, kā mostas daba un cilvēki un viss kļūst arvien gaišāks. Un jo gaišāks kļūst cilvēks, jo viņš ir labāks un priecīgāks. Paturi to prātā, gan vēlāk vairāk sapratīsi.
Pagaidām ar šo skaidrojumu pietiek. Konkrētāk fantāziju var padarbināt ap faktu, ka mācītāja Glika audžumeita Marta kļuvusi par Pētera I sievu un Krievijas carieni Katrīnu I. No pagasta bibliotēkas tēvs vēlāk atnes Aleksandra Grīna romāna „Saderinātie” pirmās daļas. Manās rokās nonāk arī grāmata „Vidzemniece uz Krievijas troņa”. Lasu aizgūtnēm, bet saprotu maz. Jāpaiet gadiem, lai aptvertu, ka autorus vairāk saistījusi notikumu romantiskā pieskaņa. Glikam kā mācītājam, kā cilvēkam un milzīga garīgā darba veicējam te pavisam mierīga loma. Un – varbūt viņiem nemanīts garām pagājis gaismas aicinājums.
Nekad nebūtu domājusi, ka pienāks laiks pārcelties uz darbu un dzīvi Alūksnē. Protams, starp bērnības sapni un dziļa sniega ziemu, pirmo reizi izkāpjot no tālsatiksmes autobusa, ir atstarpe, kas mērāma ne tikai gados, bet laikmetos. Baznīcas tornis ar vareno gaili liekas valdām pār pilsētas centru, bet rets gājējs pamet skatu uz to pusi. To varētu izskaidrot ar ikdienu, pierastību, taču cilvēki nešķiet ne priecīgi, ne gaiši, kaut īsā diena ieritējusi pašā viducī un sniega sega klājas žilbinoši balta. Arī sevī grūti sameklēt gaišumu – neatbraucu jau no laba prāta.
Ir piecdesmit devītais gads, un tikko aiz muguras lielā „kadru tīrīšana”. Kā redakcijas darbiniece pirmo reizi piedalos plašākā sanāksmē kultūras namā. Klausos kā kārtējais runātājs nopūlas ar krievu valodu. It kā ne pirms pustreša gadsimta, bet tikko vakar, aizvakar Alūksnei pāri gājuši krievu sirotāji. Jā, Gliks saviem mācītājiem prasījis labu latviešu valodu.
Ir piecdesmit devītais ar simt rūpēm un sadzīviskām klapatām. Bez droša pamata zem kājām, bez pārliecības, cik tālu vari tam vai citam uzticēties, ko drīksti atklāti pavaicāt. Alūksnes skola vairs nenes Glika vārdu, iela gan vēl nav pārdēvēta. Bijušo mācītājmāju okupējis tautas valodā sauktais būvkantoris. Slavenie ozoli iekrauti kokmateriālu kaudzēs, ar sētu nožogoti. Vairākkārt nostaigāju garām pa Pils (toreiz Vorošilova ) ielu, iztālēm kantora ēku vērodama, zīlēju, kuras galotnes varētu piederēt šiem kokiem. Reiz saņemos pajautāt vienai no „redzamākām personām” – vai tad tādu, zināmā mērā kultūras centru kā mācītājmāja atdot celtniekiem, vai nevarēja atrast piemērotāku izlietojumu? Izbrīna (īsta vai tēlota?) pilns pretjautājums : vai tad padomju celtnieki uzskatāmi par nekulturāliem? Ak, tie ozoli – Alūksnes apkaimē tādu esot simtiem. Ja tā griboties, varot jau aiziet uz būvkantori un apskatīt. Un Gliks Bībeli latviski tulkojis un skolas dibinājis, lai latviešu zemniekus pievērstu reliģijai, tāpēc par to labāk nerunāt.
Pēc šādas sarunas pagrūti ticēt, ka gaismas aicinājums spēs izlauzties cauri tumsai.
Taču vārdus no dziesmas neizmetīsi, un dažādos Alūksnes ceļvežos Ernsts Gliks jau toreiz minēts gan kā Bībeles tulkotājs, gan kā pirmo latviešu skolu dibinātājs. Pa vārdam, pa teikumam var atrast pat Latvijas Mazajā Enciklopēdijā.
Cieši aizvērtās durvis pamazām veras. Parādās piemiņas akmens pirmās Glika dibinātās skolas kādreizējā dibināšanas vietā. Piemiņas akmeni saņem Glika ozoli, apmeklētajiem vairs nav jājautā, kur tie atrodas.
Pienāk arī brīdis, kad Alūksnē durvis ver Bībeles muzejs (atklāts 1990.), kad ik pavasari svin Ernsta Glika atceres dienas, kad viņa vārdā nosauc pilsētas ģimnāziju un visjaunākā paaudze brīvi dalās domās par mums atstāto lielo garīgo mantojumu.
Mantojumu, kuram mūžības elpa nevar ne noslēpt, ne iznīcināt.

 

2006. gadā Alūksnes pilsētas parkā, aplūkojot tikko izdoto grāmatu Ezerlāse

2006. gadā Alūksnes pilsētas parkā, aplūkojot tikko izdoto grāmatu Ezerlāse

Radošās domas vislabāk risinās savā ierastajā vidē - mājās

Radošās domas vislabāk raisās savā ierastajā vidē - mājās

Vidzemes literātu saietā F. Bārdas muzejā Rumbiņos Limbažu rajonā kopā Ezerlāses literātiem 2006. gadā – no kreisās – Aivis Zemītis, Anna Celmiņa, Ieva Pētersone un SIA

Vidzemes literātu saietā F. Bārdas muzejā Rumbiņos Limbažu rajonā kopā Ezerlāses literātiem 2006. gadā – no kreisās – Aivis Zemītis, Anna Celmiņa, Ieva Pētersone un SIA

Meklēt Celmiņa Anna katalogā.

<<<Atgriezties pie novadnieku saraksta

Uz sākumu

 

aktualitātes | jaunās grāmatas | bibliotēka piedāvā | saites | lietošanas noteikumi | kontakti | novada bibliotēkas | e-resursi

© 2006-2012, Alūksnes pilsētas bibliotēka.